Emigrācija

Arī es jauno gadu sākšu ar pārmaiņām: jaunu darbu, jaunām grāmatām, jauniem nolūkiem… Bet galvenais tomēr tas, ka esmu nolēmis šo remuāru pārcelt uz savu pamatblogu: http://vkasims.wordpress.com , lai nebūtu pastāvīgas žonglēšanas un prāta dalīšanās. Ceru, ka saturu pārcelt un izvēlnes pielāgot beidzot ir izdevies, taču priecāšos par manīto kļūdu paziņojumiem un pārmaiņu ieteikumiem.

Jums, lasīšanas lasītāji, nekas daudz nemainīsies, ja nu vienīgi vajadzēs nomainīt e-pierakstus un grāmatzīmes (par ko atvainojos). Grāmatas un autorus joprojām aprakstīšu divās rindkopās un tikpat neregulāri, taču lasīšanas & rakstīšanas pārdomas varētu būt biežākas. Ceru arī beidzot sākt izteikties par grāmatām, kuras man ieteicāt nu jau aizpagājušajā gadumijā. Ja ir kādas citas vēlmes vai pārdomas: komentārus atjaunināšu tikpat aktīvi kā tās IR zīlītes.

Guntis Berelis – Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

Vislielākie iebildumi man tomēr ir pret vāku. Labi, ka e-versija nav jāslēpj no ciemiņiem.

Bereļa romānā netrūkst līķu kalnu, asiņu jūru un citu klišejtopoloģijas iezīmju, nemaz nerunājot par literatūrvēsturiskām traģikomēdijām un individuālām drāmām. Un tomēr skumjākais brīdis grāmatā bija īsi pirms puses, kad mani pārmāca sajūta, ka turpinājumā nevaru gaidīt neko vairāk par atkārtošanos, variācijām par tēmu, atkārtošanos un varbūt arī kādu patiešām foršu ainu. Lielā mērā tā arī bija: slaktētājs slaktēja, upuri mira un lopiņi nodevās lopiskām izdarībām. Mākslas un tās radītāju ciešā saistība ar minētajām izdarībām domu katlā sautējās līdz pat beigu daļai.

Žēl, jo uzstādījums bija daudzsološs un sākumā arī krietni interesants: divi paralēli stāsti par neģēlīgiem māksliniekiem, kuri neģēlīgi izmanto meitenes savu mākslas darbu radīšanā. Pa vidu vēl aptrakušu veču orķestris (pavedienu ar pārējo tā īsti arī neieraudzīju – lieks mājiens uz mākslinieciskā procesa neglīto realitāti kā romāna tēmu?), autora tēla cieša iesaistīšana, kautiņi, seksošanās… Lasīt bija aizraujoši, smadzenes arī kustējās, varēju lasīt un pat neskumt, ka piemirsto atslēgu dēļ līdz pat vēlam vakaram biju iestrēdzis ārpus mājas. Tad sākās atkārtošanās. Kāpinājumam tā nereti ir noderīga, taču pat pašironiskos, nemitīgi aci piemiedzošos stāstos būtu labi nedarīt to tik atklāti – vai vismaz parūpēties, lai lasītāja interese patiešām tiktu kāpināta. Labi, ka vismaz literatūrvēsturiskajā stāstā ņemšanās bija daudzveidīgāka, iestrēgstot aplī tikai retumis.

(P.S. Cepure nost Bereļa priekšā par stāšanos e-avangardā. Grāmata par maziem naudiņiem iegādājama http://www.publicetava.lv – par spīti otrās puses izraisītajam nīgrumam pirkt iesaku vienalga – kopējais baudījums ir lielāks par prasītajiem naudiņiem. Autora stāsts par sevi lasāms šeku: http://lasitajaspiezimes.wordpress.com/2012/12/13/berelis.)

Italo Kalvino – Invisible Cities

Italo Kalvino miniatūro brīnumu sāku lasīt vakarā, balsī draudzenei. Viņa drīz vien saldi iesnaudās, un arī es biju ieslīdējis saldajā pusrealitātē. Tad grāmatu noliku. Bija forši, bet malšana uz priekšu, neapstājoties pasapņot, šķita bezjēdzīga. Grāmatu veido miniatūras fantāzijas par pilsētām Kublajhana impērijā, kuras pats hans nekad nav redzējis un tāpēc klausās dižā ceļotāja Marko Polo nostāstus par redzēto. Virsstāsts ir ļoti nosacīts un drīzāk vajadzīgs metafiziskām pārdomām par pilsētām, impērijām, dzīvi, redzēšanu un tamlīdzīgām lietām. Vislabāk tos uztvert kā atsevišķas, konceptuāli sasaistītas miniatūras (tāpat kā pilsētstāstus).

Pēc tam provēju lasīt parastos veidos un vietās, bet kaut kā sākotnējā burvība galvā vairs nesaslēdzās. Tad ienesu to tualetē lasīšanai uz poda. Sanāca lasīšana uz goda. Var lēnām izlasīt vienu, divas miniatūras, izbaudīt tekstu, tad uz brīdi pārdomāt un līgani pāriet nākamajā dienas darāmajā, nejūtot nepieciešamību turpināt aršanu vai pārslēgties uz kaķu bildēm. “Neredzamo pilsētu” dēļ ir vērts mazliet pārmainīt lasīšanas paradumus. Vēlme izliekties pa logu un aurot “ahujetj!” pa visu pagastu varbūt neradīsies, taču siltums un viegla acu/dvēseles paplešanās arī nav joka lieta.

Italo Kalvino

Italo Kalvino

Kaut kā savādi – visas zīmes liecina, ka man būtu vajadzējis no galvas iemācīties visus Italo Kalvino darbus un nedarbus arī. Viņš rakstīja fantastiskus stāstus, kas nebija fantastika, sirreālas, erudītas un gudras metaliterāras fantāzijas, rakstīja bez pompozitātes, toties ar humoru, kājas viņam auga loģiskā domāšanā, mati iestiepās anarhijā (vai varbūt otrādi). Un tomēr esmu pārliecināts (un ceru), ka ne viens vien lasītājs Kalvino un viņa darbus ir iepazinis daudz labāk. Nav pat tā, ka viņš man nesaprotami nepatiktu vai atstātu vienaldzīgu (kā tas ir ar Borhesu) – droši vien vainojams ir plauktos, galvā un datorā savāktās  OBLIGĀTI IZLASĀMO grāmatu kaudzes. Tāpēc pie Kalvino tiku salīdzinoši nesen, kaut jau ilgāku laiku biju siekalojies ap viņa darbu aprakstiem un “Ja ziemas naktī ceļotājs…” sākumu, kas bija mana pirmā apziņa par autoru, kādā lietoto grāmatu veikalā  nosaukuma iedvesmotā ieinteresētībā atverot pirmo nodaļu un sajūtot, kā smadzenes patīkamajā masāžā izgaismojas ne sliktāk par rotājumiem Basteja pasāžā.

Bet, jā, Kalvino ir viens no XX gadsimta vidus slavenajiem, tulkotajiem un citādiem epitetiem apkrautajiem itāļu rakstniekiem. Dzimis gan viņš bija Kubā, zinātnieku un politdarbinieku ģimenē, taču tā drīz vien pārcēlās uz Vidusjūras piekrasti. Kamēr vecāki un brālis nodarbojās ar zemes, augu un tā visa pētīšanas darbiem, jaunais Italo ģimenei nesaprotamā kārtā pievērsās stāstiem. Lasīt viņš pamanījās arī fašistu (un viņu pusē arī nacistu) laikā, kad komunisisisisistiski noskaņotajai ģimenei vajadzēja slapstīties pa kalniem un iesaistīties cīniņos. Pēc kara beigām Kalvino sāka rakstīt reālistiskus gabalus, strādāt izdevniecībā, pīties ar vecākām sievietēm un prātot par filozofiju. Nu, un tad viņš kļuva par pasaulslavenu rakstnieku.

Emīls Zolā – Nana

Pie pirmās “Nana” grandiozās vakariņu ainas beigām es griezu zobus un bungoju ar pēdu pret grīdu, cenšoties nepadoties vēl pirms īstas romāna sākšanas. Otrā vakariņu aina jau bija paciešama, trešā ieinteresēja, bet ceturtajā megatusā attiecības apspriedošie cilvēki galvā bij pārvērtušies kosmiskos soģos un mītu tēlos, saķērušies episkā cīņā ellišķīgas apokalipses priekšā. Bija reāli kruta, kā saka, jo sevišķi pēc tam, kad blociņā pierakstītie/ieskicētie tēli pārgāja smadzenēs un neprasīju atsvaidzinošu pārlasīšanu ik pēc pāris lappusēm.

Zolā ir viens no 19. gadsimta franču literatūras superzeļļiem, kuru litvēstures grāmatās lielākoties piemin kā siekalām šķīstošu naturālisma aizstāvi. Neapšaubu grāmatas (vēl jo vairāk tāpēc, ka man joprojām nav īstas skaidrības par naturālisma oficiālo izskatu), taču “Nana” nebija gaidīto pirkstu falangu pieclappušu aprakstu. Stāsts bija mazliet manierīgs, mazliet moralizējošs un mazliet pārdetalizēts, taču manam mazizglītotajam skatam visnotaļ iederīgs 19. gs. beigu stilā. Iekšējo simbolu un vispārinošu metaforu vienalga netrūka, un sižetiskā viļņa pieaugšana bez tiem pat nebūtu iedomājama. Citādi paliktu tikai miljons džeku (un meitenes) siekalošanās varietē aktrises/prostitūtas priekšā un gumijota grimšana Izvirtības Zaņķī. Arī interesanta tēma, bet 20 romānu ciklu tādi pastāstiņi diezin vai noturētu. (“Nana” Zolā ciklā ir devītā grāmata – cepuri nost ikvienam, kurš tās visas izlasījis.)

Millers Viljamss

Par amerikāņu dzejnieku, tulkotāju, zoologu un vispār malaci Milleru Viljamsu uzzināju kādā apsēstības periodā ar viņa meitas, kantrī/folk/rokmūziķes Lusindas Viljamsas daiļradi, kuru, kā arvien šādos brīžos, pavadīja biogrāfisko materiālu šķirstīšanas stundas. Tā tiku pie viņas tēva vikipēdijas, tad dažiem internetā publicētajiem dzejoļiem, bet tad, kādā dzimšanas dienā, arī diviem dzejoļu krājumiem. Tagad Millers Viljamss ir mans mīļākais un vienīgais man zināmais mūsdienu amerikāņu dzejnieks (cik nu astoņdesmitgadnieku var dēvēt par “mūsdienu dzejnieku”). Tā kā pirms dažām dienām pabiju Lusindas koncertā, iedomājos, ka būtu labi padalīties viņas tēva dzejas nedarbos.

Tajos tradicionālas dzejas formas (arī atskaņas!!!aasasa) un vienkārša, “tautiska” valoda  parasti ir apvienota ar mūsdienu amerikāņu stāstniecībā izplatīto apsēstību ar lēni naratīvu tēlu atklāšanos un klusām, sadzīviskām epifānijām. Kā izrādās, tā ir visnotaļ dzīvīga un iedarbīga pieeja ne tikai stereotipiskajiem lauku apgabalu iedzīvotājiem, bet arī dzejniekiem (par to liecina Viljamsa saņemtās balvas, ieskaitot ASV galveno – Poet’s Prize) un prezidentiem (Bils Klintons otrajā inaugurācijā viņam mīļi palūdza nolasīt kādu savu dzejolīti). Un labi, ka tā, citādi šķistu, ka dzejnieki nemaz nedrīkst izkāpt no metafiziskajām dimensijām, lai uz brīdi uzvilktu čības, paskatītos pa logu kaimiņmājā vai savā spogulī un sajustu Visumu arī tajos (kaut reizēm to papildina pārlieku aktīva pirksta kratīšana). Zemāk arī pāris pierādījumi.

Cēss Noteboms – Rituals

Nīderlandes rakstnieks Cēss Noteboms (Cees Nooteboom – vvz, kāds varētu būt īstais latviskojums) jau padsmit gadus ik rudeni tiek minēts pie reālākajiem Nobela prēmijas laureātiem literatūrā, bet vēl aizvien ir pamanījies palikt bešā. Rituāli ir viens no viņa slavenākajiem romāniem, kaut Noteboma gadījumā “slavenība” vienalga ir ļoti nosacīta. Tajā stāstīts par dzīvei cauri šļūcoša diletanta attiecībām ar trim tradīcijām un rituāliem ļoti pietuvinātiem cilvēkiem. Visi trīs beigās izdara pašnāvību. Vienam no viņiem bija autistiska fiksācija uz seno Japānu. Tas arī ir aptuveni viss, ko atceros no vasarā lasītās grāmatas.

Īsti pat nezinu, vai rūpīgāka lasīšana daudz līdzētu. Varbūt pārlasīšana, bet nejūtu pārliecību, ka tā dotu jebko vairāk – baudu, atklāsmes, dajebko – par nejauši izvēlēta dzīvokļa grāmatkalna eksemplāra vienreizēju caurskatīšanu. Kā nojaušams, mans mīļākais žanrs nav eiropilsētnieciski intelektuāls teksts, kurā katrs vārds izvēlēts pēc ilgas zoda kasīšana eksistenciālās pārdomās. Interesanti, ka lasot sajūtas bija patīkamākas, atceros arī līdzjūtību un dažkārtēju pasmīkņāšanu, taču tagad to visu ir pārklājusi līdzīga bezjēdzības sajūta, kāda droši vien būs tev par šo recenziju.

Mēs. XX gadsimts

Stāstu krājums “Mēs. XX gadsimts” ir mēģinājums ar literatūras – personisku, bet izdomātu naratīvu palīdzību izstāstīt XX gadsimta Latvijas vēsturi. Tuvplāns šai gadā, tuvplāns tai gadā, bet kopā – vesela filma. Grāmatas idejiskā autore ir Gundega Repše, kura tās konceptā atvēlējusi vietu tikai rakstniecēm, jo sieviešu pieredze esot nepelnīti nostumta oficiālajā vēsturē un literatūrkritikā. Par spīti sākotnējiem aizspriedumiem pret apgriezto seksismu, beigās nākas vien atzīt, ka ideja ir nostrādājusi: autores lielākoties patiešām koncentrējās uz aizmirsto sieviešu pieredzi, kas arī stāstiem piedeva personiskāku, tuvāku un tāpēc skarošāku toni.

Tā kā vairākas autores pazīstu personīgi, apraksta vērtējumi un secinājumi uz viņām neattiecas: neko sliktu tak vienalga neteiktu. Bet arī pārējās rakstnieces vai nu notur parasto līmeni, vai arī iedarbojas negaidītā veidā: piemēram, Ābeles darbi līdz šim man runāja garām, bet “Sīrups” vārdu dzeju uzsvēra mazāk, un ļāva izcelties tekstā ieslēgtajam dramatismam. Patiesībā līdzīgi bija ar citiem stāstiem, kas visi jautās koncentrētāki, paredzēti vairāk lasītājiem, ne sēņotājiem. Bija arī pāris izņēmumi: Repšes un Manfeldes stāstos es pavisam vienkārši apmaldījos vārdu mežā un neko nesapratu. Vairums citu tomēr patika ne vien man, bet arī citiem tuvajiem, mazāk aktīvajiem lasītājiem, tā kā drošu sirdi varu teikt, ka ne visa mūsdienu latviešu sieviešu literatūru ir tik tālu stratosfērā, kā to nereti mālē. Vismaz krājumā “Mēs” dominē runāšana caur saknēm.

Vizma Belševica – Bille

Skolu es pabeidzu bez obligātās latviešu literatūras bagāžas galvā, jo dažus no tiem pēc apraksta vai pirmajiem pieciem teikumiem atzinu par garlaicīgiem salīdzinājumā ar kosmosa zirnekļu cīņām, dažiem autoriem biju izlasījis citus, mājās vai bibliotēkā atrastus darbus, bet vēl citus vienkārši bija slinkums meklēt. Un labi, ka tā, citādi “Billi” tagad nebūtu lasījis, paliekot bez vienas no šīgada patīkamākajām grāmatām. Tai nav pasaules dižgaru vēriena, dziļuma, paralēlo dimensiju un visādu citādu fīču, toties sajūtu nodošanas ziņā Belševica gan ar viņiem var droši sacensties. Reputācijas dēļ gaidītā raudamgabala un/vai dabas aprakstu gabala vietā dabūju mājīgu, neuzkrītoši reālistisku un psiholoģisku, brīžiem sāpīgu, brīžiem mīlīgu, brīžiem smieklīgu gabalu par pirmskara cilvēkiem Pierīgā un (mazliet) laukos.

Grāmatu veido daudzas ainas ar mainīgām noskaņām un uzsvariem, kas pārvietojas no pašas mazās Billes dzīves uz atslēgcaurumā redzēto vecāku dzīvi, viņu kašķiem, radiem, radu kašķiem, draugiem un draugu kašķiem. Lēnā meitenes pieaugšana minimāli maina viņas dzīvesziņu un iebūvēto nepatikšanu magnētu, tā kā pat lēnākajās, “mākslinieciskākajās” ainiņās vienmēr ir kāds interesants moments, kas lasīšanu padara patīkami ievelkošu. Domāju drīzumā uzzināt, vai meitenes tālākā pieaugšana abos grāmatas turpinājumos nemazinās efektu. Bet tikmēr Billi droši saucu par sev patīkamāko pārsteigumu latviešu literatūrā kopš Apsīšu Jēkaba stāstiem.

Mo Jaņs

Eiropiešus ar šīgada nobelista Mo Jaņa stāstiem droši vien vislabāk ir iepazīstinājusi filma Red Sorghum, kas savulaik ieguva galveno balvu Berlīnes kinofestivālā. Pasaules literatūras interesenti viņa grāmatas zināja un slavēja pirms un pēc tam, bet pārējiem lasītājiem grāmatplaukti droši vien bija pārāk pilni, lai tos vēl papildinātu ar groteski maģiskiem stāstiem par sen mirušiem ķīniešu imperatoriem un zemniekiem. Lielās pasaules balvas Mo līdz šim bija metušas līkumu, priekšroku dodot daudz vairāk ārpasaulē vērstajiem un centrētajiem Duo Duo, Jijunai Li un Ksjaolu Guo. Tāpēc šie apbalvojumi Ķīnas Komunistiskajai partijai arī sagādāja krietni mazāk prieka.

Londonā es bieži tikos ar izbijušu ķīniešu kultūras skolotāju/jauno rakstnieku no Honkongas – mēs pļāpājām par meitenēm, literatūru, realitātes un sapņu sašķelšanos un, jā, arī Nobela prēmiju un Ķīnas valdības un akadēmiķu neapmierinātību ar balvas nonākšanu Gao Ksindzjaņa rokās 2000. gadā. Viņš bija ķīniešu, bet ne Ķīnas rakstnieks, un vietējo literatūrkritiķu vairuma acīs viņa darbi gan pirms, gan pēc prēmijas atbilda drīzāk otrajai šķirai. Mo viņu sirdīm ir daudz tuvāks, un tam pat nav cieša sakara ar politiku. Ļu Šuna reālisma un Markesa maģiskuma apvienojums mūsdienu Ķīnas literatūrā ir modē, un tur lieliski piederas arī Mo klāt piešautā fizioloģiskuma šķipsna. Šaubos, vai maisījums pārņems Eiropu, taču tagad cilvēkiem varētu būt skaidrāka ieeja ķīniešu literatūras cietoksnī.

(ziemas Latvju tekstu numurā būs garāks raksts par Mo un Nobelu – šis teksts tādā vai citādā veidā būs kaut kur ievadā)