
Vislielākie iebildumi man tomēr ir pret vāku. Labi, ka e-versija nav jāslēpj no ciemiņiem.
Bereļa romānā netrūkst līķu kalnu, asiņu jūru un citu klišejtopoloģijas iezīmju, nemaz nerunājot par literatūrvēsturiskām traģikomēdijām un individuālām drāmām. Un tomēr skumjākais brīdis grāmatā bija īsi pirms puses, kad mani pārmāca sajūta, ka turpinājumā nevaru gaidīt neko vairāk par atkārtošanos, variācijām par tēmu, atkārtošanos un varbūt arī kādu patiešām foršu ainu. Lielā mērā tā arī bija: slaktētājs slaktēja, upuri mira un lopiņi nodevās lopiskām izdarībām. Mākslas un tās radītāju ciešā saistība ar minētajām izdarībām domu katlā sautējās līdz pat beigu daļai.
Žēl, jo uzstādījums bija daudzsološs un sākumā arī krietni interesants: divi paralēli stāsti par neģēlīgiem māksliniekiem, kuri neģēlīgi izmanto meitenes savu mākslas darbu radīšanā. Pa vidu vēl aptrakušu veču orķestris (pavedienu ar pārējo tā īsti arī neieraudzīju – lieks mājiens uz mākslinieciskā procesa neglīto realitāti kā romāna tēmu?), autora tēla cieša iesaistīšana, kautiņi, seksošanās… Lasīt bija aizraujoši, smadzenes arī kustējās, varēju lasīt un pat neskumt, ka piemirsto atslēgu dēļ līdz pat vēlam vakaram biju iestrēdzis ārpus mājas. Tad sākās atkārtošanās. Kāpinājumam tā nereti ir noderīga, taču pat pašironiskos, nemitīgi aci piemiedzošos stāstos būtu labi nedarīt to tik atklāti – vai vismaz parūpēties, lai lasītāja interese patiešām tiktu kāpināta. Labi, ka vismaz literatūrvēsturiskajā stāstā ņemšanās bija daudzveidīgāka, iestrēgstot aplī tikai retumis.
(P.S. Cepure nost Bereļa priekšā par stāšanos e-avangardā. Grāmata par maziem naudiņiem iegādājama http://www.publicetava.lv – par spīti otrās puses izraisītajam nīgrumam pirkt iesaku vienalga – kopējais baudījums ir lielāks par prasītajiem naudiņiem. Autora stāsts par sevi lasāms šeku: http://lasitajaspiezimes.wordpress.com/2012/12/13/berelis.)