Čingizs Aitmatovs – Джамиля

Un vakar pienāca kārta kirgīzu superstāra Čingiza Aitmatova pirmajam lielajam darbam. “Lielums” gan pārnestā nozīmē, jo grāmata patiesībā ir garstāsts, kas ļāva to vienas dienas/pāris stundu laikā izlasīt datorā. Un bija vērts par visiem simts procentiem. Kaut arī sentimentālu mīlasstāstu pārsātinājums popkultūrā krietni apgrūtina cinisma atstāšanu aiz durvīm, lasot nopietni domātas romances, šeit tas bija krietni vieglāk kā, piem., “Tesā no d’Eberviliem”. Gan lokālā kolorīta, gan sulīgās valodas (gandrīz katru dialoga rindiņu gribējas nolasīt priekšā), gan paša stāsta dēļ. A tas būtībā ir vienkāršs: gleznotājs stāsta par savu pirmo mīlestību – aula blakusģimenē dzīvojošo aso meiču Džamiļu, kuras vīrs – viņa aula (tb, ne asiņu) brālis – ņemas pa armiju. Savu sievu viņš vēstulēs neko daudz nepiemin, un viņa, saprotams, sadusmojas un sāk tuvināties naratoram. Tad viņus abus ar aulam pieklīdušo kara pusinvalīdu Dajanaru norīko piedalīties maizes sagādāšanā zaldātiem. Dajanars ir kluss vienpatis, un Džamiļa sākumā par viņu ieņirdz, taču kāduvakar viņš mājupceļā sāk dziedāt. Ar to arī ieņirgšana beidzas un sākas (sākotnēji) platonisks mīlasstāsts, kas pusaudzi apbur tiktāl, ka viņš aizmirst par paša mīlestību un nosper skolai papīru, lai varētu viņus uzzīmēt.

Viss stāsts vienlaikus ir pietiekami savīts, lai nepaliktu garlaicīgi un pietiekami vienkāršs, lai nenovērstos no galvenā. Jā, ir atmiņā paliekošas ainas (galvenokārt saistītas ar bezsarunu ņemšanos pirms dabūšanās), dzīvi & interesanti tēli, un valoda ir tīra un skaidra kā fakina stepe (kaut retie dabas apraksti man ar gadiem nav kļuvuši mīļāki), bet galvenais šeit ir stāsts. Un tas ir vienkārši skaists – atveldzē sirdi un atpleš acis. Tāpēc man pat varētu būt tuvāks kā iepriekš mīlētais “Un garāka par mūžu…”



Вот опять стою я перед этой небольшой картиной в простенькой рамке. Завтра с утра мне надо ехать в аил, и я смотрю на картину долго и пристально, словно она может дать мне доброе напутствие.

Эту картину я еще никогда не выставлял на выставках. Больше того, когда приезжают ко мне из аила родственники, я стараюсь запрятать ее подальше. В ней нет ничего стыдного, но это далеко не образец искусства. Она проста, как проста земля, изображенная на ней.

Komentēt

Filed under apraksti

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s