Stīvens Līkoks – Literary Lapses

Atturīgais noformējums ir īsti vietā, jo Līkoka pamatdarbs bija politiskā ekonomiki, bet humoristiski skeči – t.i., šai līdzīgas grāmatas – drīzāk hobijs. Stāstiņus būtībā var iedalīt trijās kategorijās: zinātniski nopietnā valodā aprakstīts pilnīgs bezsakars, parodijas – nu, un hiperbolizēts un situācijā ielikts kāds cilvēkos vai to darbības sfērā pamanīts absurds. Piemēram, tālaika skolas grāmatu paradums matemātikas teksta uzdevumos darbojošās personas apzīmēt ar A, B un C. Vai visziņi iluzionistu izrādēs. Tas, protams, neizklausās pēc kā tāda, kas liktu krist smieklos gar zemi un sist ar plaukstu pa ceļiem, grīdu un pieskrējušo palīgu sejām, taču šeit rezultāts pārspēj komponentu summu.

Lielā mērā mana patika gan ir skaidrojama ar konkrētā humora veida tuvumu un bērnības patiku pret Līkoka uzvārdu un darbiem. Latviski ir iznākusi viņa skeču izlase “Izģērbtie džentlmeņi”, un tur ir aptuveni puse no “Literary Lapses” satura. Desmitkārtēja joku pārlasīšana gan nebija tik aizraujoša kā varētu šķist, bet arī pārējie skeči lielākoties bija tai pašā līmenī. Un izrādījās, ka patika pret šāda veida humoru nav zudusi – paguvu jau sakrist uz nerviem draudzenei, mēģinot atstāstīt skeču par grāmatu atstāstītājiem (kas gan arī bija viss points). Smieklīgums lielākoties slēpjas absurdā, kas ir gan situācijās (jau minēto A, B un C personifikācija un iedzīvināšana melodramatiskā asargabalā), gan sižetos (kas sākas bravūru un iluminācijām un pamazām saskumst un, murminot pie sevis, ielien atpakaļ būdā), gan izmantotajās metaforās (no absolūtās viduvējibas Džona Smita biogrāfijas: “Her mere presence made Smith feel as if he had swallowed a sunset”). Vienvārdsakot, patika. Vairums arī būtu īsti vietā kā stendapi – vēlams ar pilnīgi nopietnu ģīmi.

HOW TO BE A DOCTOR

Certainly the progress of science is a wonderful thing. One can’t help feeling proud of it. I must admit that I do. Whenever I get talking to anyone – that is, to anyone who knows even less about it than I do – about the marvellous development of electricity, for instance, I feel as if I had been personally responsible for it. As for the linotupe and the aeroplane and the vacuum house-cleaner, well, I am not sure that I didn’t invent them myself. I believe that all generous-hearted men feel just the same way about it.

However, that is not the point I am intending to discuss. What I want to speak about is the progress of medicine. There, if you like, is something wonderful. Any lover of humanity (or of either sex of it) who looks back on the achievents of medical science must feel his heart glow and his right ventricle expand with the pericardiac stimulus of a permissible pride.

Komentēt

Filed under apraksti

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s