V. M. Vats – Islāms. Īsā vēsture

Man patīk vēstures grāmatas. Skolas laikā tās bija pirmās (un bieži arī vienīgās), kuras izlasīju jaunā mācību gada sākumā, saņemot grāmatu kravu no bibliotēkas. Pēdējā laikā gan esmu lasījis mazāk kā gribētu. Tāpēc izlēmu to mainīt.

Taču šo lasīt bija tikpat kā braukt ar vēstures ātrvilcienu gida pavadījumā. Viss pazib gar acīm, un atmiņā paliek tikai pāris prāta grāmatzīmes iz tēmas “par šo vajadzēs palasīt vairāk”. Un vispārējā sajūta par autoru kā sasodīti zinošu, taču ne vienmēr objektīvu un vnk neinteresanti rakstošu vēsturnieku. Informācija ir un nosaukumam atbilst, bet “1500 gadi 150 lappusēs” reti ir laba ideja. Tagad zināšu. “Pirmie 150 gadi 150 lappusēs, bet pārējie – pēdējās pārdesmit” man būtu paticis labāk. Vajadzēs palasīt vairāk.

Lai labāk izprastu islāma reliģijas pirmsākumus, ir svarīgi gūt priekšstatu par tā laika dzīves apstākļiem Arābijā. Vairums Arābijas iedzīotāju piederēja pie klejotāju ciltīm, lai gan atsevišķas ciltis vai to daļas apmetās uz pastāvīgu dzīvi vienā vietā un pastāvēja arī dažas nelielas pilsētas, piemēram, Mekā. Klejotāju ciltis ieguva iztiku, ganot kamieļus un citus dzīvniekus. Viņu dzīves veidu noteica ģeogrāfiskie apstākļi. Lielākajā valsts teritorijā lietus bija reta parādība. Pēc galvenā lietus perioda atsevišķās teritorijas daļās uz dažām nedēļām sazēla bagātīga veģetācija un ciltis nekavējoties pārcēlās uz turieni; kad augi izsīka, viņām bija jāpārceļas uz tiem apgabaliem, kur atradās ūdens akas un daudzgadīgie krūmāji. Tādējādi katrai ciltij bija nepieciešama daudz lielāka platība, nekā tā aizņēma kādā konkrētā laika posmā. Valdīja zināma izpratne par teritoriju, kurā kādai ciltij bija tiesības ganīt, un stipra cilts aizsargāja savas tiesības ar varu. Ja cilts kļuva pārāk vāja un vairs nespēja aizsargāt savas tiesības, tā varēja griezties pie stiprākas cilts pēc palīdzības un aizsardzības. Šādas attiecības bija plaši izplatītas.

Pastāv uzskats, ka arābu klejotāju ciltīm bija daudz dievu, bet, šķiet, tie viņiem neko daudz nenozīmēja. Viņi stingri ticēja, ka galvenos notikumus cilvēka dzīē nosaka bezpersonisks spēks, kuru viņi dēvēja par Laiku vai Likteni. Korānā par to teikts: “Tie saka: kāda gan cita, kā vien šī tuvējā dzīve – mirstam un dzīvojam, un kas gan mūs iznīdēs, vien laiks!” (45:24) Šķiet, viņu dziļākā pārliecība bija tāda, ko varētu dēvēt par cilšu humānismu, un to sekmēja stipra dzejas tradīcija. Dzejnieki apdziedāja atsevišķus varoņdarbus, bet valdīja vispārējs uzskats, ka tie paveikti, pateicoties ciltij un tās augstvērtīgajām īpašībām, nevis personībai. Vairums arābu uzskatīja, ka tieši piederība ciltij piešķīra dzīvei jēgu. Pastāvēja arī tas, ko varētu nosaukt par ētikas kodeksu saistībā ar cilšu iekārtu. Tā ietvaros cilts vai dzimta kopumānesa atbildību par atsevišķu tās locekļu likumpārkāpumiem, un parasti tika ievērots princips – dzīvība par dzīvību. Tas bieži vien noveda pie nopietna un ilgstoša asins naida. Tā bija viena no problēmām, kas bija jārisina Muhamedam. Valdīja arī uzskats, ka cilts vadošajiem vīriem jārūpējas par cilts vājākajiem locekļiem.

Komentēt

Filed under apraksti

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s