Vilis Lācītis – Stroika ar skatu uz Londonu


Labā ziņa: grāmata ir ne tikai lasāma, bet arī interesanta. Tēvs izlasīja vienā bezmiega naktī, es – divās dienās, un par patērēto laiku nav nožēlas. Valoda nemežģī smadzenes, notikumi aizraujoši, bet atkāpes un joki – lielākoties smieklīgi. Protams, tas viss ir naga dziļumā, bet arī vienkārša hohma pa laikam ir forša. Drīzāk acīs grauž pārcenšanās. Ne tik daudz citās recenzijās nopaļātā kriminālintriga – grāmatai bija vajadzīgs kāds centrs, ap ko visam rotēt, lai tas nebūtu vienkārši ievākots blogs – cik paša astes cilāšana. Pat ja mūsu domas dažās lietās sakrīt, klišejiskas metaforas un banāli banāni nav tas labākais veids to paušanai.

Šī nu ir viena no tām grāmatām, kurās pat prasījās ar galveno sižetu/tēmu nesaistīti krikumi, lai būtu vieta vēl kādiem absurdiem tēliem un situācijām, kur naratoram iekulties. Savā būtībā “Stroika” ir saromānota ceļojuma grāmata, un tādās mani parasti ievelk kultūru sadursmes pārpratumi un jokaini cilvēki, kuriem ir paradums dadziski pieķerties ceļotājiem. Lasu to ne tāpēc, lai uzzinātu, kā tēls izkulsies no situācijas/pārvarēs konfliktu (kaut fonā kas tāds par ļaunu, protams, nenāk), bet gan vēlmē pēc jaunām un neparastām situācijām. Tas šeit jo sevišķi pietrūka arī tāpēc, ka Lācīša valoda izklaidē pati par sevi, turklāt viņam ir ķēriens uz feiniem atsevišķu notikumu aprakstiem. Citas lietas gan pieklibo, tāpēc nākamo grāmatu (ja tāda būs) diez vai lasīšu. Tāpēc arī tāda atzīme, jo plusus likt pie burtiem negribas. Bet ja tādi apraksti interesē, un mārtkõre par savu darbu sen neko nav iemuārojis – visnotaļ neslikts aizvietotājs.

Milēniums ienāca dzīvē ar brēcošiem dvīņiem, pilnīgu naudas trūkumu un ļoganām cerībām mūzikas lauciņā. Galu galā bija draugi, kam viss sanāca. Radio allaž grieza stulbus gabalus, un likās, ka kaut ko tādu jau nu katrs varētu. Lipīgs piedziedājums, slienaina lirika, un nauda plūst. Bet nekā. Kad trešo reizi nācās aizņemties naudu bērnu barībai, viss bija piegriezies līdz nāvei, un tukšums Latvijas darba tirgū smacēja. Dara sludinājumu vienveidība reklāmas avīzēs liecināja, ka tās ir tās pašas firmas, kas meklē muļķus, un turklāt tur strādā stulbeņi, kam pašiem pietrūkst fantāzijas izdomāt jaunu ēsmu. Dziesma pēc dziesmas tika noraidītas radio vai arī palika zem hitparādes sliekšņa. Sieva, kuru biju kādreiz savaldzinājis un pierunājis apprecēties, pateicoties savām muzikālajām ambīcijām, tagad pārmeta, ka eju uz mēģinājumiem. Bērni auga, un sievasmāte, pie kuras dzīvojām, jo nevienam nebija pastāvīgu ienākumu, ienīda mani aizvien vairāk.

Tad uz Rīgu atbrauca Šeins Makgovans. Kopā ar bariņu citu, kam nebija naudas aiziet uz koncertu, bet nejauši saticies nadīgs klasesbiedrs, sēdēju Vecrīgas īru krogā, kad ievēlās viņa miesassargi un pēc brīža arī pats klasiķis, pilnīgi lopā, kurš tika pievests un nosēdināts pie blakus galda. Mēs palūdzām miesassargam nobildēties kopā ar leģendu, un atļauja tika žēlīgi dota. Pusdzīvā mākslinieka ļenganās rokas tika apliktas ap mūsu pleciem, viņš instinktīvi atvieza bezzobaino muti smaida imitācijā, viegli piepampušie acu plakstiņi atdarījās apmēram par ceturtdaļu, un – čiks! Tagad domājot par to visu, liekas, ka tam ir bijusi maģiska nozīme vēlākajos notikumos.

Komentēt

Filed under apraksti

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s