Vilis Lācis – Cilvēki maskās

Ja nebūtu padomju laiku un Lāča sasmērēšanās, viņš šobrīd itin labi varētu būt kulta autors jaunajiem alternatīvistiem. Par literatūras smagsvaru nez vai kļūtu, jo sižets un tēli (vismaz šai grāmatā) ir drīzāk plakātiski un vairāk atgādina ideju iemiesojumus ka dzīvus/ticamus cilvēkus, da i konsekvences manāmi trūkst. Raksturos ir nianses u.t.t., taču tās kaut kā īsti neizveidojas vienotā personas sajūtā, radot drīzāk pašmērķīguma sajūtu pielietojumā. Tāda pati nelaime arī pašam stāstam, valodai un visam pārējam. Viss bezjēgā svaidās apkārt kā tāds ūdensmērītājs.

Tiktāl skabargas. Tomēr sižets ir savīts sasodīti lietprātīgi, tēli ir simpātiski pat par spīti savai kartona šizofrēnijai, un grāmatas morālais slānis ir ideāli piemērots paštaisnuma uzbangojumiem arī lasītājā. Galu galā stāsts ir par jaunu rakstnieku (trakoti meistarīgu, krutu un garīgi augstu mērķējošu čali) un viņa cīņu ar izkurtējošo sabiedrību. Jā, nodrāzts bez gala, tak darbojas vienalga. Vēl aromātam un garšai piešpricēta mīlas līnija ar jaunu aktrisi (meistarīgu, sabiedrības mazliet apreibinātu, taču garīgi augstu mērķējošu meiteni), plaši sižeta līkumi (no Rīgas pašpuikām līdz gandrīz Valdeniskai būdai zvejniekciema stūrī) un rezultātā sanāk grūti noliekama grāmata. Saprotu, kāpēc mans eksemplārs nolasīts tā, ka no vākiem krīt ārā. Ja nebūtu tik didaktiska un atrisušiem pavedieniem pilna, vispār būtu kruta. Bet tā…

Daudz teiku zina mūsu dzimtā zeme. Katram novadam ir savi brīnišķīgi vēstījumi; dažs stāsta par senajiem varoņiem, dažs par kalniem un jūrām, cits par ūdeņu un zemes gariem, rēgiem, kas klejo pusnaktīs, un par cilvēkiem, kas varējuši pieņemt zvēru un putnu izskatu – kā kuro reizi paticies. Tie visi ir seni nostāsti, skaisto pirmatnības laiku tāla atbalss, kad cilvēku ziņkārība vēl nebija izrakņājusi dabas noslēpumu dziļumus. Toreiz vēl meža zvēri, sīkie kukaiņi un pat koki, ūdeņi un mākoņi runāja, cilvēks saprata viņu valoda, visa plašā daba – dzīvā un nedzīvā – bija kā liela brālīga cilts, kas kopā karoja par savu esību, cīnījās pret ļaunajām varām un palīdzēja cits citam. Jā, tad pat dievi vēl staigāja zemes virsū un cilvēks tos redzēja. Vēlāk mūsu senči tapa lepnāki, izdzina dievus no savām valstībām, neatzina vairs dabas brālību un aizmirsa viņas valodu. Sarūgtināti par sava drauga uzpūtību, uz visiem laikiem apklusa akmeņi un koki, neviens putns, neviena vāverīte vairs nestāstīja cilvēkam savus skaistos stāstus – pasaulē nebija brīnuma. Kā lepns vientulis dzīvoja cilvēks tālāk savus daudzos mūžus, kurls un akls pret to, kas ap viņu, un viņam sāka likties, ka tikai viņa dēļ pastāv pasaule ar visām tās lietām un stihijām. Ja retumis kādam palika skumji šādā vientulībā un meklēja tas atpakaļ ceļu uz savu seno biedru pasauli, tad smējās par to un teica: “Muļķītis sapņo!”

Jā, cilvēki pat sapņus bija sākuši nicināt un kaunēdamies slēpa tos cits no cita. Ar laiku viņi kaunējās vienmēr vairāk par daudzām jaukām lietām, un vienmēr vairāk tiem bija ko slēpt. Tā viņi iemācījās jaunu dzīves un domāšanas veidu, tam bija vārds Meli. Bet, tā kā tas neizklausījās skaisti, to pārdēvēja par Gaumi. Šajā vārdiņā ietilpa visa cilvēku dzīves likumība, laba un ļauna jēdziens, atziņa par pienākumiem un tiesībām. Cilvēki patiesībā vairs nedzīvoja, bet tēloja dzīvi – viņi domāja, ka tas esot kaut kas vairāk. Melodami cits citam, viņi meloja arī sev, un meli kļuva viņu dzīves patiesība.

1 komentārs

Filed under apraksti

One response to “Vilis Lācis – Cilvēki maskās

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s