Jānis Ezeriņš – Noveļu izlase


Bildē gan redzama cita grāmata, jo savējo internetos neatradu. Tas ir no 50.-tajiem ar pareizu ievadu par nožēlojami dekadentiskajām tendencēm Ezeriņa agrīnajās novelēs un ceļa atrašanu īsi pirms nāves ar došanos reālistiskākā virzienā, atmaskojot “neatkarīgās” Latvijas buržuāzijas tukšumu. Pēc tam norāda arī autora apsēstību ar interesantiem sižetiem, atstājot novārtā visu pārējo. Un tam grūti nepiekrist, jo vairums noveļu patiešām atgādina mazliet literārāk savītus draugu nostāstus ar virsū uzkarinātu morāli. Vai vienkārši pagarākas fabulas ar tvistu, kas smird jau pie tuneļa ieejas. Tiesa, arī tie gabali ir itin viegli apēdami, – kamēr nesāc lasīt vairākas noveles no vietas. Stāsts sapīts forši, tēli ir plakani, bet pietiekami spilgti un valodas kamolam kaķis nav laists virsū.

Par laimi, ir arī kruti gabali, kas paceļ vienkāršo recepti augstākā līmenī. Piemēram, “Iegātnīša”. Krutums te slēpjas ne tehniskos vipendronos, sajūtu smalkumā, aprakstu precizitātē vai ideju oriģinalitātē… nē, pēdējo gan ņemu atpakaļ. Stāsts par jauku meiteni precību vecumā ar vecākiem piederošu māju, kas izrādās visu potenciālo precinieku galvenais interešu objekts, lielā mērā ir foršs tieši tēmas svaiguma dēļ. Jo sevišķi, ja pirms tam izlasītas desmit noveles par cēliem dēkaiņiem un skopiem bagātniekiem, kuri sajūk prātā sava skopuma & bagatības dēļ. Tomēr galvenokārt “Iegātnīša” ir labi izpildīta klasiskā traģēdija kompaktā izpildījumā ar atmiņā paliekošu protagonistu (kurš gan nav dižvaronis) – un tā joprojām ir iedarbīga lieta. Tas pats arī izpildās Ezeriņa lielā hita “Cilvēks mārkā” gadījumā, btw, kur protaga kritiens gan ir virpuļaināks un niansētāks, taču idejiski mūsdienās nodrāzts līdz idiotismam. Bet Ezeriņš jau nav vainīgs, ka pagājis gadsimts un Latvija kļuvusi miljons reižu piesātināka ar dažādiem naratīviem.

IEGĀTNĪŠA (visa novele kopā ar daudzām citām lasāma e-bibliotēkā)

Tas ir kaut kur ap Kārzdabu, kaut kur ap Oļiem. Pļavās zib balti krekli, zuzdami starp kaudzēm un siena gabanām. Darbs nogājis pašā apakšā – pa ielejām, līčiem, renēm un aparām. Divi soļi augstāk vēl netraucētas guļ kūkumotas druvas simts dažādos zaļumos. Vēl augstāk pa uzkalniem sakāpušas birzis un māju puduri. Plašas olnīcas vijas pret slīpumiem, un, jo tuvāk mājai, jo ceļš paliek platāks, bet sētiņas veselākas.

Bērziešu Māra stāv savā pagalmā. Atspiedusies pret dārza žogu, viņa skatās lejup uz siena grābējiem. Būtu vēl jānoskrien palīgā? – viņai ienāk prātā. Bet debesis ir tik dzidras, saule turas vēl divu mežu augstumā, un viņa nekur nedomā iet.

Komentēt

Filed under apraksti

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s