Nora Ikstena – Dzīves stāsti


Viens no patīkamākajiem pārsteigumiem pēdējā laika iebridienos Latvijas literatūrā. Mana līdzšinējā pazīšanās ar Ikstenas darbiem sākās ar “Konstantinovu” un beidzās ar “Amor Fou” (bez jebkāda vidus), tāpēc saprotamā kārtā bija radies manāms piesardzīgums pret viņas literārajiem veikumiem. Taču “Dzīves stāsti” ir ne vien lasāmi ar reti atslābstošu interesi, bet arī visnotaļ izjūtami un pārdomājami – un ko vairāk no stāstiem prasīt īsti neklātos. Jā, tās lielākoties ir apļojošas kāda tēla apjautas ar valodas spēlēm un anālajiem impulsiem, taču atšķirībā no citas līdzīga stila literatūras pašmērķīguma sajūta rodas vien retumis (kā pēdējā stāstā). Biežāk – kā “Amariļļi”, “Lakatiņš baltais”, “Naģe” – tie ir darbi, kurus drošu sirdi celt angļu, turku vai ķīniešu lappusēs: vismaz uz brīdi viņu sirdis iepukstēs līdzi mūsējām.

Tiesa, vismaz puse stāstu ir vienkārši viegli pārstrādājami un aizmirstami. Aprakstītās sāpes un problēmas ir gana dziļas un lielas, taču sirds apmaldās teksta vijumos, bet prātam tur jebkurā gadījumā nav daudz darāmā. Tie tad ir dvēseles stāsti, kas tai pieskaras tikai ar pirkstu galiem. Neviens tur nav savvaļas zirgs, kas aizraus tevi stepē un piedzīvojumos, taču pamaz arī vanagu, kas ieapļos līdz centram un tad kritienā ieknābs tieši sirdī. Tak tieši to dēļ arī lasi un paciet tos apskretušos vilkus, kas Ikstenas dzīves stāstos klamzā pārsvarā. Tāpēc ar tiem var pagaidīt: ja nu sanāk vēl kāds stāstu krājums, to izlase var izrādīties lieliska dāvana nacionālās literatūras pieviltajiem.

AMARIĻĻI (pats stāsts līdz ar pārējo grāmatu pilnībā lasāms e-bibliotēkā)

Vītņu kāpnes Ella drīz vairs nespēs veikt. Viņai vajadzēja Franci iekārtot te lejā, virtuvītē. Te ir mīlīgi. Podiņu krāsns. Mūrītis, uz kura viņa žāvē pupas, tējiņas, sēnes. Te viss ir pa rokai – ūdens, atkritumu spaiņi, gludināmais dēlis. Te viņa tērzē ar pastnieci, kura atnes viņu abu pensijas, kādreiz piestāj arī kaimiņiene, kura ar savu veco ērenpreisu izvadā pārtikušajām mājām tikko slauktu pienu.

Ellas un Franča māja arī ir lepna. Kad viņi te atnāca, viņi gribēja lielāko māju apkārtnē. Tajos laikos viņi varēja atļauties. Viņi raka, stādīja, novāca, pārdeva, raka, stādīja, novāca. Tā varēja ievākt krietnu naudiņu. Visā tai burzmā bērni pamuka kur kurais, mazbērni arī aizbēga.

Komentēt

Filed under apraksti

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s