Dž. M. Ketzē – Youth: Scenes from Provincial Life II


Ketzē pieeja autobiogrāfijai ir krietni citāda kā Petijai Smitai. Te nav nekādas romantizēšanas, nekādas pagātnes glorifikācijas. Tieši otrādi: jaunietis Ketzē vispirms ir smieklīgs dunduks, tad kļūst par grūti izturamu dunduku un visbeidzot neizprotamā veidā, nemainoties uzvedībai, pamanās radīt simpātijas un klusu traģēdijas apziņu. Dzimto Keiptaunu viņš pamet 22 gadu vecumā, dodoties uz Londonu kļūt par ģeniālu dzejnieku un atrast mūža mīlestību. Patiesībā darbos un pelēkajās Londonas dienās viņš pamazām ieraušas savā aizsargčaulā, un mīlestības vietā turpina gulēt ar klusām, vientuļām meitenēm, pie sevis sūkstoties par viņu pelēcību. Iekšējais naratīvs no Patiesās Mākslas apsēstības pamazām nocentrējas uz paša gļēvulību, pāraugot burtiskā šaha spēlē pašam ar sevi.

Ketzē no atmiņām ir izveidojis visnotaļ klasisku, ierobežotā trešajā personā rakstītu pieaugšanas romānu. Viņš pats kļūst par jauniešu grupas tipu: gudrs un talantīgs, bet ar mākoņos iestrēgušu degunu, tik ļoti zaudējis saikni pats ar sevi, ka radīt spēj tikai piepūstus balonus vai paša izslauktu sēklu. Risinājums, protams, ir paskatīšanās spogulī, bet tas iespējams tikai pēc istabas pilnīgas iztukšošanas, lai nekas cits nespētu novērst uzmanību. Tāpat arī grāmatā, kas no traģikomēdijas plūdeni pāriet klusi skumjā vēstījumā par sapņu nāvējošo spēku.

Komentēt

Filed under apraksti

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s