Filips Rots – Portnoy’s Complaint

Rota romānu uzbūve man visai spēcīgi atsauca atmiņā reiz lasītu domu par stāstu kā teorēmas pierādījumu. Vispirms tiek izvirzīts sākuma tēze (šeit: morāli seksuālā neirotisma ebrejiskums), tad stāsta gaitā tas lasītājam tiek pamatots (Rota gadījumā: arī pacelts teju bibliskās liesmās). Lasītājam tiek lūgts uzvilkt tiesneša vai, šoreiz, psihiatra ietērpu un izvērtēt stāstnieka teikto par māti, masturbēšanu, reliģiju, seksu un citām ebreju dvēseli neirožu putrā pārvērtošām padarīšanām. Beigās interesanti visiem.

Biju daudz dzirdējis par grāmatas smieklīgumu, taču lasot man krietni vairāk iesita tās klusais traģiskums. Rota narators klaunojās kā Vudijs Alens, bet apakšā tāpat ir sasodīti īsta un spēcīga sāpe. Tā ir hiperbolizēta ārprātīgā farsā, ļaujot autoram saglabāt pašcieņu un iegūt “depresīvām grāmatām – nē!” trafaretu vicinošu lasītāju, taču kādā brīdī visas maskas nokrīt un tu patiešām sajūties kā psihoterapeits, kura priekšā nupat ir atklājies pacients, un velns viņu zina, ko tagad lai iesāk. Ebreju dzīve ir joks, taču pašam to dzīvojot, smiekli nenāk. Pat man, novērotājam no malas, smiekli drīz vien apsīkst (un tad uznāk no jauna, jo grāmata brīžiem tomēr ir ellīgi smieklīga). Un tā, viens-divi, iesaistība ir panākta un grāmata tiek lasīta arī tualetē, lai nepieviltu stāstnieka uzticēšanos, kaut arī iekšējais tiesnesis jau ir izlēmis par sliktu naratoram, bet par labu grāmatai.

Komentēt

Filed under apraksti

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s