Ernests Hemingvejs – Men Without Women

Stāsti par vīriešiem bez sievietēm lielākoties ir skumji. Viņu pusmūža mēģinājumi pierādīt nezūdošo spēku un vīrišķību beidzas slikti pat tad, ja beidzas labi – bezcerības un nākotnes neesamības smaka ar katru brīdi tikai savelkas ciešāk ap kaklu. Tā Hemingveja stāstu krājumā ir ar padzisušām sporta zvaigznēm, algotiem slepkavām un meitu izmīlētājiem. Vienīgais glābiņš tur (varbūt) atrodams sevis apzināšanā un izslēgšanā no sabiedrības vai vismaz parastās, “normālās” vides, lai lēnām šķīstu nekurienē. Literāra melanholija, kas reizēm sažņaudz kaklu, bet lielākoties vienkārši uztur sāpīgi smeldzīgi garšu mutē, jūtot, kurp ved mūsu visu ceļš.

Īsstāsti kā Hemingveja lielākais literārais mantojums šobrīd ir viens no popularākajiem viegli alternatīvajiem anglosakšu litkritikas viedokļiem (kopā ar Hārdija dzejoļu un Platonova/Zamjatina ņedavērtētību). Viņa romānus lasīju pārāk sen, lai par to spriestu, taču Hemingveja stāsti manā sirdī lielākoties neaizvilka līdz citu smagsvaru sitienu spēkam. Tie patika un pāris (The Killers, The Undefeated, Hills Like White Elephants) šķita ļoti kruti gan tehniski, gan emocionāli, taču krājums kopumā paliktu spēcīga B vērtējumā. Pietrūka toņu dažādības, jo variāciju mēģinājumi (izņemot kalnziloņu stāstu) ceļā līdz sirdij lielākoties kaut kur izplēnēja.

Komentēt

Filed under apraksti

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s