Bobs Dilans – Hronikas. Pirmā grāmata

Turpinot bloga graujoši grandiozo objektivitātes ceļu, izlēmu, ka jāapraksta arī nupat izdotie Dilana memuāri manā tulkojumā. Jo grāmata ir fantastiski izcila, garantēti sagādās neskaitāmus intelektuālus, fiziskus un emocionālus orgasmus, turklāt ikvienu lasītāju padarīs par izcilu mūziķu, dzejnieku un memuāristu.

Tas (varbūt) ir neliels pārspīlējums, tomēr tulkojot patiešām izjutu nelielu smeldzi par grāmatas neesamību savos pusaudža gados. Tā būtu lieliski piemērota daudzkārtējai pārlasīšanai un nepiepildāmu sapņu sakurināšanai par došanos muzikālos stopēšanas ceļojumos, sacerot dziesmas pamestu ceļu malās. Atmiņu stāsta fragmentārisms (grāmatā būtībā ir tikai četras Dilana dzīves epizodes, starp kurām nav neviena slavenākā albuma ierakstīšanas laika) vilšanos rada tikai sākumā, jo drīz vien saproti, ka citur lasāmo faktu vietā Dilans piedāvā četras garas prozas dziesmas, ļaujot iegrimt grāmatā uzreiz un neatkarīgi no atvērtās lappuses, ķert kaifu no domu plūduma, nemitīgās, tomēr vienmēr sasaistītās lēkāšanas no literatūras mūzikā, tad ceļošanā, atpakaļ mūzikā, ģimenes dzīvē, atkal mūzikā, ceļā satiktajos dīvaiņos… Pārlasot pirms divarpus gadiem tapušo tulkojumu, lielāki iebildumi pašam, par laimi, ir tikai divi: teikumu struktūra reizēm ir dikti neveikla, un zemsvītras piezīmes ne vienmēr ir vajadzīgas. Tobrīd mēģināju visā tekstā pārvadīt Dilana garu latviešu valodā, iztēlojoties, kā viņš runātu un rakstītu latviski. Tagad  arī oriģinālu un tā garu uztveru mazliet citādi. Abzolūta gada grāmata vienalga.

Nopirkt var šeku.

6 komentāri

Filed under apraksti

6 responses to “Bobs Dilans – Hronikas. Pirmā grāmata

  1. Dikti neveikla teikumu struktūra ir tikpat slikti kā burtisks idiomu tulkojums. Bet — mans mūžīgais, pie tam nevis retoriskais, bet ziņkārīgais jautājums — kur skatījās redaktors?

    • (Te atnāca Kindzulis un teica: “Tikpat slikta, nevis tikpat slikti.”)

    • Gan abi redaktori (literārais & muzikālais), gan korektore izpētīja visu kārtīgi, taču, cik zinu, Latvijā redaktora darbs ir daudz tuvāks franciskajam/dienvideiropeiskajai pieslīpēšanai, nevis anglosakšu stila līdzautorībai.* Tāpēc mana versija tāda, ka tizlie teikumi tika uztverti kā stila īpatnība. Un respekts pret autoru literārajā vidē šķiet tik liels, ka daļēji aptver arī tulkotāju. Tip, mākslinieks tak.

      Beigās vienīgā diskusija par stilu sanāca ar “zinātnisko redaktoru”, kurš nebija mierā ar, viņaprāt, pārlieko sarunvalodu. Daļēji beigās arī izmantoju viņa iebildumus.


      * Te vietā piedzīvotais atgadījums kādas Londonas izdevniecības sanāksmē, kur tika apspriests plāns tulkojot izsvītrot trešdaļu spāņu rakstnieka romāna, jo redaktors esot acīmredzami gulējis.

      • Nu jā, tas laikam atkarīgs no tā, cik tizli patiesībā ir neveiklie teikumi un kā tie izklausās oriģinālā. Pieņemu, ka Tev pašam lasīt ir visgrūtāk, jo savas kļūdas neredz, bet tikai līdz brīdim, kad tās ir publicētas.
        Forši, ka vismaz dabūji padiskutēt. Pie manis komentāros pāris tulkotāju stāstīja, ka Zv. vispār tulkotājam nerādot izrediģēto gabalu.

  2. Klāss

    šīs grāmatas iznākšana ir būtisks notikums latviešu kultūrā. žēl tik, ka paši latvieši pagaidām par to neko daudz nenojauš. bet gan jau… laiks visu skārtos. tulkojumā, protams, ir, kur piesieties, bet ir arī lietas, ko – esmu pārliecināts – vairums no mūsu patiesi lieliskajām tulkotājām tik adekvāti nebūtu izdarījušas. pārsvarā domāju ritmu, atmosfēru, noskaņu, “dilanu kā tādu”, jo manuprāt viņš tajā tekstā “ir”, turklāt itin dzīvs. par redaktoriem – zinu, ka viens no viņiem sevi tāda vārda nekad nesauktu, jo labi apzinās savas spējas un kvalifikāciju. godīgi runājot, patiešām biju pārsteigts ieraugot grāmatā savu vārdu. tik un tā ceru, ka neko īpaši ar savu iejaukšanos neesmu sabojājis.

    • Paldies, Klās! Diskusija par stilu beigu beigās noderēja pat ļoti, jo sevišķi tāpēc, ka biju gaidījis daudz lielāku sarunu šai sakarā ar “literāro” redaktori. Te arī mācība nākamajām reizēm, ka pirms nodošanas jāslīpē vēl vairāk.

      Jā, būtu patikusi lielāka rezonanse par grāmatu (nevienu recenziju tā arī neesmu pamanījis, ja neskaita divus teikumus LA), bet priecē tas, ka izdošana palīdzējusi atrast vēl kādus Dilana fanus, kuriem par Hronikām bija dikti liels prieks.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s