Man ļoti patīk doma par romānu kā kliedzienu, neizturami ilgi apspiestu emociju bliezienu ļoti metodiskā, kontrolētā formā. Tāpat kā nosvērts stūrī iedzīta ļaunuļa šāviens filmas beigās rada daudz spēcīgākas sajūtas par aptrakušu šaudīšanos, arī stāsta lodē iemīcītās gadu pārdomas var ietēmēt tieši vēlamajā lasītāja orgānā. Un pakistāņu autors Hamīds romānā tieši to arī ir paveicis ar saviem Amerikas iespaidiem. Uz mani tas nostrādāja: tieši šī grāmata lika uz mēnesi aizdoties literārā Āzijas pārbraucienā.
Romāna pamatā ir jauki nospriegota ASV paralēle ar naratora – bārdaina pakistāņa Čingiza, kurš sākumā pazūd dzīvesstāsta trīsdienniekā ar tējnīcā satiktu amerikāni – iemīļoto no ASV studiju/darba laikiem. Sākumā viņam un viņiem viss izdodas, daždesmit lappuses notiek ideālais imigrantu sapņu stāsts, bet tad pienāk 11. septembris un idille momentā izrādās ilūzija – apkārtējā neiecietība izolē Čingizu, iedomātas atmiņas par bijušo – viņa meiteni. Beidzot Čingizs apgāž metaforisko galdu un pamet Ameriku, ķeroties pie jauniešu antiamerikāniskas skološanas dzimtajā Pakistānā. Tad arī viņa sarunu biedrs ietiek sprukās. Grāmata ir īsa, un katrs notikums, bieži pat tēls rezonē ar visiem pārējiem. Nezinu, cik labi un precīzi grāmata raksturo patieso musulmaņu pretamerikānisko noskaņojumu un tā likumsakarības, taču iespaids ir pārliecinošs. Ja es būtu amerikānis, sanāktu kārtīgs sitiens saulītē.
Divās rindkopās 
Kad šito lasīju, man sanāca nevis Āzijas, bet teroristu grāmatu sērija. Atmiņā palikusi kā patīkami īsa un spēcīga.
Kuras tad bija nākamās teroristu grāmatas?
Lesingas “The Good Terrorist” (nežēlīgs infantilas personas portretējums), Amanda Prantera “Letter to Lorenzo” (bagāta itāļu komunista politiskā un ģimenes dzīve, kas beigās izvērsās labējā mīlasstāstā), iesāku, bet krietni vēlāk pabeidzu Том Вэйг “Телемечтатели. Фракция Красной Армии, 1963—1994”. Viss par 60.–70. gadiem.