Iepriekšējā ierakstā Lasītājas pieminētais teroristu cikls (diemžēl tikai grāmatās) lika atcerēties, ka pašam nosacīti tematiskie lasīšanas strēķi palikuši bērnībā un pusaudzībā. Arī nesen izmēģinātais Āzijas cikls beidzās aptuveni pēc mēneša – ne tik daudz grāmatu kā motivācijas dēļ. Vot, sagribēju palasīt kaut ko viegli populārzinātnisku, bet vienīgās Āzijai pievelkamās izvēles bija tuvāki blāķiem (Džareds Daimonds, krusta karu megagrāmata, grieķu-persiešu kari…). Turklāt uz nedēļu aizbraucu mājās, bet tur gribēju izmantot latviskās lasīšanas iespēju. Pēc tam šķita bezjēdzīgi to atsākt.
Žēl, ka tā, jo lasīšanas strēķi joprojām šķiet pat ļoti atbalstāma pieeja. Tas (teorētiski) palīdz iegremdēties tēmā ne vien uz īsu elpas aizturēšanas brīdi, bet līdz kārtīgai slīkšanai, ierijot attiecīgās nokrāsas ūdeni līdz tas pārmāc pat asinis. Tas droši vien arī ir galvenais iemesls, kāpēc to nedaru pat ilgākos brīvajos laikposmos: elpot tak arī gribas. Citlaik pieaugšanai līdzi nākošā lasīšanas saraustītība ne vienmēr ļauj pat kārtīgi iegremdēties, tā vietā piedāvājot piemiegtām acīm aplūkot tēmu zibšņus uz ūdens virsmas un domu neskaidro pavīdēšanu kaut kur dziļumā. Un tad jau nav ar vērts.
Divās rindkopās 