Imants Ziedonis – Epifānijas

Ziedoņa epifānijas iepriekš biju lasījis, bet sen un fragmentāri, skolai minimāli nepieciešamajā apjomā. Vācietis patika vairāk. Te pārāk daudz valodas, pārāk maz tiešuma. Tā likās. Nesanākot ieplūst, joprojām ir tāpat. Toties kad sanāk, sanāk niriens, slīciens, jaunas pasaules atklāšana. Tad atkal cauri tekstam parādās cilvēks ar saviem aizspriedumiem, mērķiem un sarauktu pieri, sakniebtām lūpām, pārmetoši paceltu kaulainu pirkstu. Ziedonis paceļ Visumā, Ziedonis paliek bez Visuma, viens ar vārdiem un neizteiktām delfu komentāru dusmām. Tekstā atvadas pamāt viegli. Jā, jā, paldies, paldies, būs jau labi, neesam tak bērni, kakas ēst nemēģināsim.

Joprojām labāk patīk ij “Garainis, kas veicina vārīšanos”, ij pasakas, ij tas pats Vācietis. “Kurzemīt” gan vēl jāizlas. No epifānijām galvenais guvums ir Ziedoņcilvēka uztveršana, daži uzraušanas, galvas sagriešanās brīži. Labākās ir krutas, sliktākās ir vienkārši kaitinošas. Droši vien lasot ar sirdij pielīmētu roku un pāragru aizgrābtību acīs būtu citādi. Varbūt vēlāk būs citādi. Bet šobrīd varu teikt vien to, ka miniatūras ir dzejniekcilvēcīgas.

Komentēt

Filed under apraksti

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s