Man “Kailums” bija foršs, viegli un ātri izlasāms gabals, kura visuresošo masku motīvs ir tik sasodīti visuresošs kā ceļu policista daikts viņa rokā. Vienlaikus tieši šī vienkāršā centrētība lielā mērā, šķiet, ļauj romānam pacelties, jo Skujiņa rokā tajā brīžiem vēl ir jūtama nestabilitāte, taču tēmas esamība darbojas kā tāds balsts, kas neļauj būvei pavisam saļurkāties. Tās gan ir tādas rūgumpoda skumjas, atklājot, ka grāmata ne mēģina, ne plāno pacelties augstākā lidojumā kā sākumā varētu šķist. Ja lasītājs nesacerēsies, nervi tekstam atsauksies, un ļaus to uztvert pienācīgi – kā jauku jauniešu gabalu ar noderīgu vēstījumu, kas ideāli būtu lasāms vēlajos pusaudža gados.
A stāsts ir par izmainītu pasauli – jaunas rūpnīcas jaunu strādnieču pārpildīto mazpilsētu Randavu. Tur atbrauc vēstuļu sarakstes atvilināts puisis, un visi ar lielu azartu sāk Ņemties. Kailuma grāmatā nav, ir tikai aizlienētu apģērbu slānis uz slāņa, neviens nespēj būt pats un to vien dara kā izliekas. Tikai vecie vēl turpina dzīvot savā galvā, kaut arī ir viegli apjukuši un tā kā iemēģina roku maskēšanās sportā. Tas viss ir lielisks pamats sižeta pavērsienu un atklāsmju pusmiljonam, kas diezgan līdzīgi sadalās pa vienkārši negaidītām, bet iekšēji loģiskām, motīvus/tēlus atklājošām un abzolūti abzurdām. Izklaide garantēta. Par to Skujiņam arī paldies.
Divās rindkopās 