Pie pirmās “Nana” grandiozās vakariņu ainas beigām es griezu zobus un bungoju ar pēdu pret grīdu, cenšoties nepadoties vēl pirms īstas romāna sākšanas. Otrā vakariņu aina jau bija paciešama, trešā ieinteresēja, bet ceturtajā megatusā attiecības apspriedošie cilvēki galvā bij pārvērtušies kosmiskos soģos un mītu tēlos, saķērušies episkā cīņā ellišķīgas apokalipses priekšā. Bija reāli kruta, kā saka, jo sevišķi pēc tam, kad blociņā pierakstītie/ieskicētie tēli pārgāja smadzenēs un neprasīju atsvaidzinošu pārlasīšanu ik pēc pāris lappusēm.
Zolā ir viens no 19. gadsimta franču literatūras superzeļļiem, kuru litvēstures grāmatās lielākoties piemin kā siekalām šķīstošu naturālisma aizstāvi. Neapšaubu grāmatas (vēl jo vairāk tāpēc, ka man joprojām nav īstas skaidrības par naturālisma oficiālo izskatu), taču “Nana” nebija gaidīto pirkstu falangu pieclappušu aprakstu. Stāsts bija mazliet manierīgs, mazliet moralizējošs un mazliet pārdetalizēts, taču manam mazizglītotajam skatam visnotaļ iederīgs 19. gs. beigu stilā. Iekšējo simbolu un vispārinošu metaforu vienalga netrūka, un sižetiskā viļņa pieaugšana bez tiem pat nebūtu iedomājama. Citādi paliktu tikai miljons džeku (un meitenes) siekalošanās varietē aktrises/prostitūtas priekšā un gumijota grimšana Izvirtības Zaņķī. Arī interesanta tēma, bet 20 romānu ciklu tādi pastāstiņi diezin vai noturētu. (“Nana” Zolā ciklā ir devītā grāmata – cepuri nost ikvienam, kurš tās visas izlasījis.)
Divās rindkopās 
Zolā “Terēza Rakēna” – nu tā ir īsta “book noir” 🙂 Viena no 2 grāmatām, ko esmu izlasījusi (izmocījusi) franču valodā, laikam tāpēc likās tik melna :))
Jā, Zolā šķiet īsti stereotipiskais klasiķis, kurš nepalaidīs garām iespēju nogalināt pusi varoņu un izputināt otru pusi, lai lasītājs neiedomātos nepiekrist autora morālei. 🙂
Reizēm tas gan ir īsti vietā..