Italo Kalvino
Kaut kā savādi – visas zīmes liecina, ka man būtu vajadzējis no galvas iemācīties visus Italo Kalvino darbus un nedarbus arī. Viņš rakstīja fantastiskus stāstus, kas nebija fantastika, sirreālas, erudītas un gudras metaliterāras fantāzijas, rakstīja bez pompozitātes, toties ar humoru, kājas viņam auga loģiskā domāšanā, mati iestiepās anarhijā (vai varbūt otrādi). Un tomēr esmu pārliecināts (un ceru), ka ne viens vien lasītājs Kalvino un viņa darbus ir iepazinis daudz labāk. Nav pat tā, ka viņš man nesaprotami nepatiktu vai atstātu vienaldzīgu (kā tas ir ar Borhesu) – droši vien vainojams ir plauktos, galvā un datorā savāktās OBLIGĀTI IZLASĀMO grāmatu kaudzes. Tāpēc pie Kalvino tiku salīdzinoši nesen, kaut jau ilgāku laiku biju siekalojies ap viņa darbu aprakstiem un “Ja ziemas naktī ceļotājs…” sākumu, kas bija mana pirmā apziņa par autoru, kādā lietoto grāmatu veikalā nosaukuma iedvesmotā ieinteresētībā atverot pirmo nodaļu un sajūtot, kā smadzenes patīkamajā masāžā izgaismojas ne sliktāk par rotājumiem Basteja pasāžā.
Bet, jā, Kalvino ir viens no XX gadsimta vidus slavenajiem, tulkotajiem un citādiem epitetiem apkrautajiem itāļu rakstniekiem. Dzimis gan viņš bija Kubā, zinātnieku un politdarbinieku ģimenē, taču tā drīz vien pārcēlās uz Vidusjūras piekrasti. Kamēr vecāki un brālis nodarbojās ar zemes, augu un tā visa pētīšanas darbiem, jaunais Italo ģimenei nesaprotamā kārtā pievērsās stāstiem. Lasīt viņš pamanījās arī fašistu (un viņu pusē arī nacistu) laikā, kad komunisisisisistiski noskaņotajai ģimenei vajadzēja slapstīties pa kalniem un iesaistīties cīniņos. Pēc kara beigām Kalvino sāka rakstīt reālistiskus gabalus, strādāt izdevniecībā, pīties ar vecākām sievietēm un prātot par filozofiju. Nu, un tad viņš kļuva par pasaulslavenu rakstnieku.
Divās rindkopās 