Category Archives: autori

Italo Kalvino

Italo Calvino

Italo Kalvino

Kaut kā savādi – visas zīmes liecina, ka man būtu vajadzējis no galvas iemācīties visus Italo Kalvino darbus un nedarbus arī. Viņš rakstīja fantastiskus stāstus, kas nebija fantastika, sirreālas, erudītas un gudras metaliterāras fantāzijas, rakstīja bez pompozitātes, toties ar humoru, kājas viņam auga loģiskā domāšanā, mati iestiepās anarhijā (vai varbūt otrādi). Un tomēr esmu pārliecināts (un ceru), ka ne viens vien lasītājs Kalvino un viņa darbus ir iepazinis daudz labāk. Nav pat tā, ka viņš man nesaprotami nepatiktu vai atstātu vienaldzīgu (kā tas ir ar Borhesu) – droši vien vainojams ir plauktos, galvā un datorā savāktās  OBLIGĀTI IZLASĀMO grāmatu kaudzes. Tāpēc pie Kalvino tiku salīdzinoši nesen, kaut jau ilgāku laiku biju siekalojies ap viņa darbu aprakstiem un “Ja ziemas naktī ceļotājs…” sākumu, kas bija mana pirmā apziņa par autoru, kādā lietoto grāmatu veikalā  nosaukuma iedvesmotā ieinteresētībā atverot pirmo nodaļu un sajūtot, kā smadzenes patīkamajā masāžā izgaismojas ne sliktāk par rotājumiem Basteja pasāžā.

Bet, jā, Kalvino ir viens no XX gadsimta vidus slavenajiem, tulkotajiem un citādiem epitetiem apkrautajiem itāļu rakstniekiem. Dzimis gan viņš bija Kubā, zinātnieku un politdarbinieku ģimenē, taču tā drīz vien pārcēlās uz Vidusjūras piekrasti. Kamēr vecāki un brālis nodarbojās ar zemes, augu un tā visa pētīšanas darbiem, jaunais Italo ģimenei nesaprotamā kārtā pievērsās stāstiem. Lasīt viņš pamanījās arī fašistu (un viņu pusē arī nacistu) laikā, kad komunisisisisistiski noskaņotajai ģimenei vajadzēja slapstīties pa kalniem un iesaistīties cīniņos. Pēc kara beigām Kalvino sāka rakstīt reālistiskus gabalus, strādāt izdevniecībā, pīties ar vecākām sievietēm un prātot par filozofiju. Nu, un tad viņš kļuva par pasaulslavenu rakstnieku.

Komentēt

Filed under autori

Millers Viljamss

Par amerikāņu dzejnieku, tulkotāju, zoologu un vispār malaci Milleru Viljamsu uzzināju kādā apsēstības periodā ar viņa meitas, kantrī/folk/rokmūziķes Lusindas Viljamsas daiļradi, kuru, kā arvien šādos brīžos, pavadīja biogrāfisko materiālu šķirstīšanas stundas. Tā tiku pie viņas tēva vikipēdijas, tad dažiem internetā publicētajiem dzejoļiem, bet tad, kādā dzimšanas dienā, arī diviem dzejoļu krājumiem. Tagad Millers Viljamss ir mans mīļākais un vienīgais man zināmais mūsdienu amerikāņu dzejnieks (cik nu astoņdesmitgadnieku var dēvēt par “mūsdienu dzejnieku”). Tā kā pirms dažām dienām pabiju Lusindas koncertā, iedomājos, ka būtu labi padalīties viņas tēva dzejas nedarbos.

Tajos tradicionālas dzejas formas (arī atskaņas!!!aasasa) un vienkārša, “tautiska” valoda  parasti ir apvienota ar mūsdienu amerikāņu stāstniecībā izplatīto apsēstību ar lēni naratīvu tēlu atklāšanos un klusām, sadzīviskām epifānijām. Kā izrādās, tā ir visnotaļ dzīvīga un iedarbīga pieeja ne tikai stereotipiskajiem lauku apgabalu iedzīvotājiem, bet arī dzejniekiem (par to liecina Viljamsa saņemtās balvas, ieskaitot ASV galveno – Poet’s Prize) un prezidentiem (Bils Klintons otrajā inaugurācijā viņam mīļi palūdza nolasīt kādu savu dzejolīti). Un labi, ka tā, citādi šķistu, ka dzejnieki nemaz nedrīkst izkāpt no metafiziskajām dimensijām, lai uz brīdi uzvilktu čības, paskatītos pa logu kaimiņmājā vai savā spogulī un sajustu Visumu arī tajos (kaut reizēm to papildina pārlieku aktīva pirksta kratīšana). Zemāk arī pāris pierādījumi.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under autori

Mo Jaņs

Mo Jaņs
Eiropiešus ar šīgada nobelista Mo Jaņa stāstiem droši vien vislabāk ir iepazīstinājusi filma Red Sorghum, kas savulaik ieguva galveno balvu Berlīnes kinofestivālā. Pasaules literatūras interesenti viņa grāmatas zināja un slavēja pirms un pēc tam, bet pārējiem lasītājiem grāmatplaukti droši vien bija pārāk pilni, lai tos vēl papildinātu ar groteski maģiskiem stāstiem par sen mirušiem ķīniešu imperatoriem un zemniekiem. Lielās pasaules balvas Mo līdz šim bija metušas līkumu, priekšroku dodot daudz vairāk ārpasaulē vērstajiem un centrētajiem Duo Duo, Jijunai Li un Ksjaolu Guo. Tāpēc šie apbalvojumi Ķīnas Komunistiskajai partijai arī sagādāja krietni mazāk prieka.

Londonā es bieži tikos ar izbijušu ķīniešu kultūras skolotāju/jauno rakstnieku no Honkongas – mēs pļāpājām par meitenēm, literatūru, realitātes un sapņu sašķelšanos un, jā, arī Nobela prēmiju un Ķīnas valdības un akadēmiķu neapmierinātību ar balvas nonākšanu Gao Ksindzjaņa rokās 2000. gadā. Viņš bija ķīniešu, bet ne Ķīnas rakstnieks, un vietējo literatūrkritiķu vairuma acīs viņa darbi gan pirms, gan pēc prēmijas atbilda drīzāk otrajai šķirai. Mo viņu sirdīm ir daudz tuvāks, un tam pat nav cieša sakara ar politiku. Ļu Šuna reālisma un Markesa maģiskuma apvienojums mūsdienu Ķīnas literatūrā ir modē, un tur lieliski piederas arī Mo klāt piešautā fizioloģiskuma šķipsna. Šaubos, vai maisījums pārņems Eiropu, taču tagad cilvēkiem varētu būt skaidrāka ieeja ķīniešu literatūras cietoksnī.

(ziemas Latvju tekstu numurā būs garāks raksts par Mo un Nobelu – šis teksts tādā vai citādā veidā būs kaut kur ievadā)

Komentēt

Filed under autori

Jāns Kross

Līdz pusmūžam Igaunijas Padomju sociālistiskās republikas Tautas rakstnieks Jāns Kross lielākoties dzīvoja vienas vai otras varas cietumos, rakstīja dzejoļus, precējās un šķīrās. Tad cilvēkam uznāca nesaprotams trakums, viņš sāka rakstīt vēsturiskus romānus par 18.-20. gadsimta igauņu un baltvācu sabiedriskajiem darboņiem un dabūja PSRS, bet vēlāk – arī skandināviski starptautiskas prēmijas. Kross pats savus darbus esot dēvējis par arheoloģiskiem izrakumiem, un tādi pēc aprakstiem tie arī izklausās. Cilvēki ir vāji, divkosīgi, slepenu domu un darbu pārņemti, godkāri un visādi citādi dzīvi. Vienvārdsakot, romāni, kurus bērnībā šausminātā neizpratnē noliktu dziļi plauktā un dotos izmazgāt smadzenes.

Par laimi, literatūras cienītāji nav blogeru bērnības dienu kloni. Tāpēc Kross kopā ar Matu Unti un Oskaru Lucu droši vien ir pasaulē pazīstamākie igauņu rakstnieki. Pasaule, kurā viņi ir pazīstami, protams, ir visai kalsna un lielākoties ļoti briļļaina, taču pietiekami svešvalodīga, lai par to būtu vērts lepoties. Pieņemu, ka ārvalstnieki viņu lasa ne jau pastiprinātās intereses dēļ par sen mirušiem igauņiem, bet gan tieši tēlu un, pastarpināti, viņu apdzīvotās pasaules cilvēcīguma dēļ, kas ļauj kaut nedaudz labāk saprast ne tikai vēsturi, bet visas attiecīgās nozares lietas un darbības. Paša lasītās “Profesora Martensa aizbraukšanas” gadījumā pastiprināta sapratne apgaismo diplomātiskās pasaules aizkulises ar žurkveidīga profesora acu gaismas palīdzību. Un tas jau skan pat interesanti.

Komentēt

Filed under autori

Roberto Bolanjo


Roberto Bolanjo – XX gadsimta beigu dienvidamerikāņu Keruaka – biogrāfija ir pārāk interesanta, lai tās vietā uzreiz ķertos pie viņa darbiem. Viņa līdzgaitnieki gan saka, ka tā lielā mērā ir amerikāņu izdevēju fabrikācija, kuri savās uzvalku un skaitīkļu sēdēs nesaprotamu iemeslu dēļ bija nolēmuši monetizēt Bolanjo hipijisko priekšvēsturi, ne grāmatu sarakstīšanas laika platbriļļaino, ģimenisko tēvoci. Autors pats tolaik jau rāmi gulēja kapā un neiebilda, jo iepriekš jau bija paguvis publiski pasmīkņāt par pēcnāves slavas nolemtību. Tad nu izdevēji sakārtoja kaklasaiti un ķērās pie lietas, jo materiāla patiešām netrūka.

Uz to balstās arī viens no Bolanjo slavenākajiem darbiem: Los detectives salvajes (Mežonīgie detektīvi). Boksera/tālbraucēja un skolotājas dēls jaunībā pamanījās izcelties ar aktīvi komunistisku revolucionarizēšanos, kas beidzās ar pasēdēšanu cietumā un pāriešanu dzejiskā Čīles smalko aprindu iranizēšanā. Prozaiskāka darbošanās aizsākās tikai pēc pārcelšanās uz Spāniju un apjausmas par ģimenes apgādāšanas svarīgumu, jo trauku mazgāšana vakaros un dzejošana rītos bērnus uzturēt īsti neļāva. Par laimi, viņa izpratne par naudas pelnīšanu bija nevis krimiķi, bet viegli metafiziski apcerējumi par viltus nacistiem, distopijām, galdaspēlēm, dzejniekiem un velnsviņzina ko vēl. Visuma trauslo līdzsvaru viņa izaicinājumam izjaukt neizdevās, un aknas Bolanjo uzmeta īsi pirms mūža darba 2666 pilnīgas pabeigšanas. Tāds, lūk, mūžs četros normālos un sešos ūdenslējēja teikumos. Do, Dieviņ, nedo, Dieviņ.

Komentēt

Filed under autori

Zigmunds Skujiņš

Pēdējais latviešu prozas klasiķis nav no tiem cilvēkiem, kuri blogu atstātu papuvē, ne vārda nepasacījuši. Kopš piecdesmito otrās puses viņš ir rakstījis daudz, un cilvēki viņu ir lasījuši dikti: pēc paša aplēsēm grāmatu kopējais metiens visās valodās pārsniedzot septiņus miljonus. Pēdējos gados lasītāju iekāriens gan šķiet samazinājies pat par spīti lēnā un pamatīgā garā “Mansarda” apkopotajiem rakstiem: ārpus visnotaļ šaura literatūrcilvēku loka par Skujiņu nekādas sarunas vai pat ieminēšanos savā divdesmitvidusgadnieku paaudzē neesmu dzirdējis. Līdzīgs nojaušamās vērtības kritums – no daudz lasīta, apspriesta un mīlēta rakstnieka uz interesentu muzeja objektu – piemeklējis laikam tikai Ādamsonu. Vēl jo savādāk tas tāpēc, ka Skujiņš nebūt nav lielāku sagatavotību prasošs Džoiss vai Dostojevskis; viņa stāsti un romāni ir ļoti tieši un cilvēcīgi, pat motīvi un zemteksti (vismaz gabalos, kurus pats esmu lasījis) turpat vien mētājās – viens uzcirtiens ar kapli un rokā būs.

Lai nu kā ar rakstnieku pazīšanu, Skujiņa-cilvēka stāsts ir šāds: piedzimis 1926. gadā pusmūža vecākiem, pirms kara sācis daudz lasīt un pat rakstīt, bet tad, jā, sākās karš. Sākumā slēpies no vāciešiem, kuri nogalināja viņa draugu un līdzgaitnieku, tad ticis pie krieviem un karā iekšā. Intervijā ar Bereli viņš atzīst, ka cilvēkus šaut un pašam nonākt krustugunīs viņam tā nav gribējies, ka izdarījis Šveikā smalki aprakstīto gājienu: ar maizes klaipa starpniecību iešāvis rokā, par ko ieticis slimnīcā. Tā arī viss karš pagājis, braukājot no vienas svešzemes nākamajā, līdz sanācis aizbēgt no internēto nometnes. Tad jau karš bija galā, un divdesmitgadīgais Skujiņš ņēmās darboties laikrakstos un žurnālos. Kā noprotams no biogrāfijām, pirmie stāsti un grāmatas izraisīja ideoloģisku ņemšanos līdz “Kolumba mazdēli” 1961. gadā kļuva par bestselleru un neviens vairs īsti nevarēja Skujiņam piesieties. Pēc pāris sānsoļiem septiņdesmitajos sākās grāmatu pļaujas laiks, kas tā īsti pierimis tikai pēdējos desmit gados (ja neskaita kopotos rakstus).

Komentēt

Filed under autori

Čaina Mjevils

Britu fantastikas jaunā viļņa ledlauzis Čaina Mjevils (China Mieville) man bija sakritis uz nerviem vēl pirms es iespēju izlasīt kaut lappusi viņa sarakstītā. Vienubrīd grāmatforumos bija neiespējami ieiet, neredzot divdesmit spiedzošas sajūsmas pārpilnas apspriedes par viņa jauno grāmatu, katru iepriekšējo grāmatu, Hugo un Nebulām vai vīrišķīgo zoda līniju. Tad tas pats sākās arī nopietnākos saitos, ar Guardian priekšgalā, un, eh. Atlika vien noticēt un cerēt, ka autors patiešām ir lasīšanas vērts.

Bet, jā, fakti. Tātad Mjevils ir uzaudzis Londonā, pastrādājis Ēģipte, pastudējis antropoloģiju un marksismu, padarbojies politikā un uzrakstījis pa kādam desmitam fantastisku tēlu pārpilnu grāmatu un politzinātnisku rakstu. Viens no fantastiskākajiem tēliem parasti ir pasaule: sašķiebta, kājām gaisā apgāzta, ķepīga, burbuļojoša, trīcelīga – dzīva abās labākajās vārda nozīmēs. Tā nereti šķiet izstrādāta daudz uzmanīgāk un cītīgāk par pārējiem tēliem: kukaiņcilvēkiem, kaktuscilvēkiem, putncilvēkiem, dubultcilvēkiem un normālcilvēkiem. Kā liecina vikipēdijā piecās sekundēs atrasts citāts, tie vairāk ir kā spīdīgas spēļmantiņas, lai pievilinātu arī cilvēkus, kurus neinteresē Lielās Lietas (politika un tās mahinācijas). Un tas ir ļoti labs mērķis – bez jebkādas ironijas.

Komentēt

Filed under autori

Tobiass Vulfs

Viens no mūsdienu amerikāņu īsstāstu lielākajiem meistariem ir pelnījis lasītāju ievērību ne tikai ūsu un slepkavnieciskā skatiena dēļ. Lai arī vairāk pazīstams par dažiem viegli dezorientējoša stila stāstiem, kuru izsekošanai vien vajadzīgas vismaz pāris caurlasīšanas (“Bullet in the Brain”, “Hunters in the Snow”), mani viņš neatgriezeniski paņēma ar “Say Yes” lasījumu (diemžēl internetā vairs nav atrodams) – pirmo reizi, kad “izlietnes reālisms” burtiskā izpildījumā ir radījis dziļu smieklu un sāpīgas smeldzes sajaukumu sirdī. Pēc tam atklāju, ka arī daudzos citos viņa stāstos ir līdzīga pieeja ģimenes ikdienai, kurā viens nepateikts vārds var pēkšņi sagāzt gadiem celto.

Pretēji loģiskajam secinājumam, tas nenozīmē, ka Vulfa paša dzīvē nav bijis nekā cita interesanta, par ko rakstīt. Drīzāk otrādi: lasot viņa memuārus “This Boy’s Life” vienubrīd jūti skaudību par paša dzīves salīdzīnošo bālumu, bet jau nākamajā vari par to tikai priecāties. Tā ir kā bērnībā lasītie O’Henri pastāsti vai pat tautas pasakas: bērnības brauciens ar māti uz ASV rietumiem cerībā uz apsildīšanos tālaika urāna drudzī, skolotāju un mammas mānīšana, šaudelēšanas apsēstība, ļaunais patēvs, trakie klasesbiedri… Taču par to nākamajā ierakstā. Pagaidām tikai viens neatbildēts jautājums: kādam vēl ir sanācis iemīlēties autora darbos viņa izskata un izturēšanās veida dēļ?

3 komentāri

Filed under autori

Vonnegūta mīlestība

Divās rindkopās rakstīt par Vonnegūtu ir bezjēdzīgi ne vien tēmas plašuma, bet arī apkārtējā zināšanu līmeņa dēļ. Tā nu ir sanācis, ka Latvijā gandrīz visi aktīvie lasītāji Vonnegūtu pazīst labāk par saviem vecvecākiem, mani ieskaitot. Par nacionālās Vonnegūta mīlēšanas īpatnībām rakstīt neuzņemšos, bet par personiskajām gan. Turklāt turpināšu to šajā rindkopā, jo citādi pēc ievada paliks tikai viena – UN KO TAD? Toties tagad vēl varu pastāstīt par slavenā trīsromānu izdevuma nepiedienīgo vāku, kas uzreiz piesaistīja trīspadsmitgadīgā rindkopaiņa uzmanību, totāla apjukuma un aussmaida sajaukumu, tūlītējo pārlasīšanu līdz “Čempionu brokastis” pārzināšanai Šveika un Nasretdina līmenī, viņa jauntulkoto grāmatu lasīšanu grāmatveikalā bez tērēšanās, agrīno skolotāju nodzēstā rakstītkaifa atdzimšanu ar Kilgora Trauta stāstu sacerēšanu iedomātā Vonnegūta balsī…

Tieši viņa balss mani savaņģoja pirmā. Tai nebija jāpiešaujas, tai nebija jānotic – man Vonnegūts vienkārši cilvēciskā valodā stāstīja savu smadzeņu saturu. Pirms pāris gadiem izmēģinājumam paklausījos Lopkautuves sākumu viņa paša izpildījumā – laiks tās bija tikai uzlabojis. Tagad katrā vārdā un teikumā caurspiedošais farss radīja ne vien publiskus smieklus, bet arī Apjausmu par tajos apslēpto Patiesību. Pēkšņi sajutu Vonnegūtu kā cilvēku, gandrīz redzēju viņa histērisko izmisumu par absurdo dzīves un vēstures pildījumu. Šķita, ka tieši tas arī līst pāri lūpām kā pārvārījies piens, kuru autors nepraktiskuma dēļ nemāk apmaisīt un noturēt zem vāciņa. Tas bija kā nevaldāmos smieklos pāraugusi Kafkas klusā kliegšanā. Pierakstīta draudzīgā balsī ar pieredzējuša komiķa veiklību samaisot prātu un ārprātu dzīves proporcijās. Mani tā uzreiz ievilka atvarā, lai izspļautu veļasrullī izgrieztā iekšpasaulē.

Komentēt

Filed under autori, domas

Ričards Feinmans

Ričards Feinmans ir kārtējais bloga nobelists – šoreiz gan apbalvojums fizikā, par darbu pie kvantu elektrodinamikas teorijas izveidošanu. Par spīti interesei par fiziku, neko vairāk par to nestāstīšu, jo kaut pavirša jautājuma izpratne prasītu daudzas, daudzas stundas. Lasītajiem fragmentārajiem memuāriem tā arī nav vajadzīga, jo pļāpāt viņam patika ne tikai par pētījumiem, bet arī paša dzīvi.

Dzīve arī bija sasodīti un mazliet baisi interesanta – reizēm šķiet, ka +/- 2. Pasaules kara laikā citādi nemaz nebija iespējams. Dzimis Ņujorkā, Krievijas/Polijas aškenazjūdu ģimenē, Feinmans ar pasauli eksperimentēja jau kopš bērnības. Kaut arī tradicionālai akadēmiskajā izpratnē par ģēniju viņs netika uzskatīts, brīvi prātīgā pieeja apkārtnei izrādījās efektīvāks spēju izmantojums par ko nu tai laikā skolās bērniem prasīja. Dzīves turpinājumā ar to viņš ne vien izbārstīja oriģinālas idejas daudzos fizikas laukos, bet arī nesmādēja īkšķu pamērcēšanu sambas, seifu laušanas, izglītošanas, izklaidēšanas, apziņas paplašināšanas un aptuveni piectūkstoš citos laukos. Kā jau cilvēkiem pienākas.

Komentēt

Filed under autori