Jasunari Kavabata

Jā, Japānā ir arī citi rakstnieki bez Murakami. Daži pat visnotaļ ievērojami. Lielais XX gadsimta vidus melanholiķis Jasunari Kavabata bija pirmais japāņu rakstnieks – Nobela prēmijas laureāts, un joprojām tiek uzskatīts par vienu no pasaules literatūras izcilniekiem. Viņa apsēstība bija īsi, plaukstas lieluma stāsti – pat vairums no romāniem nepārsniedz divsimts plašām atstarpēm apdrukātas lappuses. Protams, viņa darbos īsums drīzāk liecina par dziļumu, aicinot meditēt pie katra teikuma pat bez zāles un citiem palīglīdzekļiem.

Arī pats Kavabata bija ieinteresēts meditētājs un Nobela lekciju izmantoja dzenbudisma slavināšanai. Īsa biogrāfijas pārlasīšana rāda, ka daudz citu prieku viņam nebija: vecāki un vecvecāki nomira agrā bērnībā, romantisku mīlestību pēc paša vēlas jaunības atzinuma viņš netika pazinis, sirdij tuvo Japānu izpostīja karš, bet mūža beigu tuvākais draugs, ne mazāk slavenais Jukio Misima, izdarīja pašnavību, liekot Kavabatam nakti pēc nakts slīgt raustīgos murgos. Droši vien tāpēc viņa paša gals (saindēšanās ar gāzi) izraisīja baumas par iespējamu pašnāvību. Kas cits atliek kā rakstīt un meditēt – nu, jaunības gados varbūt arī daudz tusēt, ko visu mūsu cienītais arī aktīvi darīja.

Greiems Grīns

Grīns ir viens no populārākajiem angļu rakstniekiem, kuru cilvēki joprojām lasa pašu prieka, ne skolotāju rīkojuma pēc. Sižetiski savītajos romānos ir gan simbolisms, gan tematiskas sarunas, taču tas viss reti pārmāc stāsta spriedzi. Īsti Dikenss viņš gan arī nav, priekšroku dodot drīzāk politiskiem trilleriem, katoliciskām mīlasdrāmām un citiem mūsdienīgiem, viegli ievelkošiem sižetiem, kas nereti ir balstīti autora paša pieredzē (lielākoties gan visai nosacīti). Cilvēku intereses saglabāšanai nekaitē arī daudzās ekranizācijas, jo gandrīz visi viņa romāni jau savos pamatos ir visnotaļ kinematogrāfiski, ar atmosfēriskām detaļām, aktīvu darbību un dramatiskām sarunām.

Grīns pats nāk no labdzimušas ģimenes, taču bijis visai depresīvs zēns, pusaudža gados vairākkārt izmēģinot roku pašnāvībā (tiesa, atstājot visai plašu vietu veiksmes glābjošajai rokai). Literāro darbību sāka ar pašvaku dzeju, tad pievērsās katolicismam un ķērās pie romantiskiem romāniem, panākumus gan gūstot tikai ar ceturto. Kopš tā laika viņš tos sāka ražot ar apskaužamu regularitāti, tikai pa reizei nopauzēdams, lai aizbrauktu uz Libēriju, Haiti, Sjerraleoni un citām mazāk angliskām vietām – nereti britu slepenā dienesta rīkojumā. Dzīve jokaina un visai interesanta – par romānu “Komedianti” nākamreiz.

Arturs Millers

Pirmoreiz par Arturu Milleru uzzināju kā par vienu no Merilinas Monro bijušajiem vīriem. Toreiz šķita pietiekami liels kontrasts (un cerība), lai iekristu atmiņā. Pulicers, pagājušā gadsimta, iespējams, slavenākās lugas – viss ir sīkums salīdzinājumā ar īso laulību. Izrādījos duraks. (Viņa pēdējās attiecības 85+ gadu vecumā pārtrauca Millera nāve – meita tēva iemīļoto uzreiz pēc tam esot arī padzinusi. Jā, un pa vidu bija arī 40 gadus ilga laulība.)

Nodzīvojis gandrīz visu iepriekšējo gadsimtu, Millers lugas, romānu un stāstus lielākoties rakstīja par sava laika problēmam, interesantuma labad iepinot darbos krietnu devu psihedēlijas un veidojot plašus metaforu tīmekļus. Viņš bija vidēji aktīvs ateists un komunists, taču pūstošo kapitālismu u.t.t. kritizēja daudz smalkāk un izjustāk par aizokeāna domubrāļiem. Iespējams, tāpēc pirmie desmit dramaturga gadi viņam bija mazsekmīgi, taču nākamajos desmit viņš pamanījās sarakstīt četras no visu laiku slavenākajām amerikāņu lugām (All My Sons, Death of a Salesman, The Crucible, A View from the Bridge) un visnotaļ labi atzītu romānu.

Ivo Andričs

Lai lasīšanu un blogu padarītu interesantāku, domāju, pienācis laiks jaunai rubrikai: šobrīd lasītie autori divās rindkopās. Atklāšanas gods ir dienvidslāvu nobelistam Ivo Andričam, jo šobrīd lasu viņa dubultgrāmatu “Jaunkundze. Nolādētais pagalms” (Latvijā izdota 1981. gadā). Dzimis 19. gadsimta beigās, viņš pārcieta abus pasaules karus – pirmo ieslodzījumā par dienvidslāvu nacionālismu, bet otro – Belgradā, rakstot savus slavenākos darbus. Izbijis filozofijas students, kaismīgs dienvidslāvu kopības aizstāvis, diplomāts, komunists. Nu, un slavenākais savas puses rakstnieks (kaut viens no mazpazīstamākajiem nobelistiem).

Droši vien ģimenes vēstures dēļ viena no galvenajām tēmām Andričam ir  dažādo tautu un kultūru ņemšanās Dienvidslāvijas putraskatlā. Pats viņš ir dzimis Bosnijā, horvātu ģimenē, vēlāk dzīvoja Serbijā, dēvēja sevi par serbu un rakstīja kirilicā, vienlaikus dikti interesējoties par turku laikiem un ietekmi reģionā. Kā jau taipusē pierasts, visas šīs valstis/tautas grib viņu uzskatīt par savējo – nav tik traki kā Nasretdinam, tomēr ņemšanās pietiekami liela, lai nacionālais lepnums pārmāktu tekstus. Par tiem – nākamajā ierakstā.