Emigrācija

Arī es jauno gadu sākšu ar pārmaiņām: jaunu darbu, jaunām grāmatām, jauniem nolūkiem… Bet galvenais tomēr tas, ka esmu nolēmis šo remuāru pārcelt uz savu pamatblogu: http://vkasims.wordpress.com , lai nebūtu pastāvīgas žonglēšanas un prāta dalīšanās. Ceru, ka saturu pārcelt un izvēlnes pielāgot beidzot ir izdevies, taču priecāšos par manīto kļūdu paziņojumiem un pārmaiņu ieteikumiem.

Jums, lasīšanas lasītāji, nekas daudz nemainīsies, ja nu vienīgi vajadzēs nomainīt e-pierakstus un grāmatzīmes (par ko atvainojos). Grāmatas un autorus joprojām aprakstīšu divās rindkopās un tikpat neregulāri, taču lasīšanas & rakstīšanas pārdomas varētu būt biežākas. Ceru arī beidzot sākt izteikties par grāmatām, kuras man ieteicāt nu jau aizpagājušajā gadumijā. Ja ir kādas citas vēlmes vai pārdomas: komentārus atjaunināšu tikpat aktīvi kā tās IR zīlītes.

No ieteikumiem pie grāmatām

Kas nepaspēja, tas nokavēja: pasludinu, ka ieteikumu -> grāmatu ķēdītes pasākums ir beidzies, un random.org ir paziņojis visus trīs laimētājus. Proti: Ints Valcis, Evija un Santa. Viņiem piepulcējas pirmā (un aktīvākā) komentētāja Lasītāja 🙂

Jums četriem aizrakstīšu pēc šīvakara futbola, bet paldies visiem ieteicējiem saku jau tagad. Daļēji pasākuma mērķis bija vēlme pēc sarunas par nesen lasīto, un daļēji tas arī izdevās. (Pašam divas pēdējās grāmatas bija Kārļa Skalbes stāsti & tēlojumi un lidmašīnā izlasītais Džonas Lērera Imagine: How Creativity Works. Pirmo iesaku tēlojumu un XX gs. sākuma sadzīves vēstures interesentiem, otro: gandrīz visiem.)

Reja Bredberija (1920-2012) piemiņai

Runājot par zinātnisko fantastiku, bieži izmantoju Perseja un Medūzas galvas metaforu.  Lai neskatītos patiesībai tieši virsū, vari lūkoties pāri plecam, bronzas vairoga virsmas atspulgā. Tad atmuguriski atvēzējies ar zobenu un nocērt Medūzai galvu. Fantastika tēlo lūkošanās nākotnē, taču patiesībā tā vēro esošās realitātes atspulgu. Tai ir tāda kā atsitienredze, kas ļauj rakstniekam izklaidēties ar rikošetiem, neliekot uzturēt pārspīlētu intelektuālismu un pašrefleksiju.

(..) Vai zināt, kāpēc skolotāji bērniem dod manas grāmatas? Jo es runāju mēlēs. Es rakstu metaforās. Ikviens mans stāsts ir atmiņā paliekoša metafora. Lielās reliģijas ir vienas vienīgas metaforas. Cilvēkiem patīk stāsti par Bābeles torni un Danielu lauvu alā. Šīs metaforas ir tik spilgtas, ka tās nevar aizmirst, no tām nevar paslēpties – un skolu bērniem tas patīk. Tāpēc viņi lasa par stāstus par dinozauriem un raķetēm, un kosmosa cīniņiem. Visu mūžu esmu skraidījis pa laukiem un aplūkojis tuvumā it visu, kas iekrīt acīs. Kaut ko pamanu, apskatu no visām pusēm un redzu, jā, tur ir stāsts. Tas bērniem patīk. Mani stāsti tagad ir publicēti tūkstošiem krājumos. Tur esmu labā kompānijā. Citi rakstnieki tur parasti ir metaforās rakstījušie aizgājēji: Edgars Alans Po, Hermans Melvils, Vašingtons Ērvins, Nataniēls Hotorns. Viņi visi rakstīja bērniem. Varbūt viņi to slēpa, bet patiesībā viss bija tieši tā.

(Divas rindkopas no Bredberija intervijas Paris Review, kas pilnībā izlasāma šeit: http://www.theparisreview.org/interviews/6012/the-art-of-fiction-no-203-ray-bradbury)

Ieteikumi pret grāmatām

Drīzumā uz nedēļu atgriežos Latvijā (pāris dienas pat Rīgā), un esmu izlēmis to atzīmēt pilnā apmērā. No šim blogam atbilstošajiem pasākumiem, atzīmēšanā ietilpst apņēmība izlasīt kādu grāmatu lidostā/ceļā uz to/lidmašīnā, kā arī vēl pa kādai mājās un atpakaļceļā. Tās stiprināšanai arī pirmais bloga konkurss/izloze: svinīgi apsolos nodot vai nosūtīt trim lasītājiem šīs trīs grāmatas.

Lai pieteiktos, vienkārši ieraksti komentāros kādu pēdējā laikā lasītu grāmatu vai autoru, kuru vēlies man ieteikt. Vēlams atstāt arī kādu sakontaktēšanas iespēju. Spamu apsolos nesūtīt, bet no botiem vienalga ieteicams to pasargāt. Tad arī pilnīgi godīgi izlozēšu laimētājus. (Viena komentāra gadījumā Lasītāja saņems visas grāmatas.) (Brīdinu, ka sūtītās grāmatas var tikt izrotātas ar dažādas formas un izpildījuma mākslas nedarbiem).

Kāpēc es pārtraucu lasīt Grīna “Nameja gredzenu”

“- Kāds bezdievīgs zemnieku kārtas cilvēks noslepkavojis muižas amtmaņa dēlu Joahimu Brunnengrēberu un pats aizbēdzis uz leišiem, pirms bēgšanas vēl (..) nogriezdams junkuram Joahimam galvu (..).
(…)
– Viņš nevar būt viens pats tās slepkavības vaininieks, – hercogs Fridriķis šņāca, nobālis no bailēm un dusmām.
(…)
– Jūsu gaišība, es liku apcietināt viņa trijus brāļus un četrus no radiem un kaimiņiem, jo ir tiesa, ka tik šausmīgs asinsdarbs nevar būt viena cilvēka izdomāts un pastrādāts.”