Elektroniskās lasīšanas piezīmes

Kindles parādīšanās manus lasīšanas paradumus tikpat kā nav mainījusi. Grāmatas lielākoties sagādāju no sava veikala: krietni lietotas, aprakstītām lappušu malām, ieplēstām muguriņām un bibliotēku zīmogiem. Tā kā strādāju ne īpaši drošā rajonā un bieži lasu sabiedriskajā transportā, Kindles līdzņemšana ir diezgan bīstama padarīšana (kaut šaubos, vai zagļus akurāt interesēs e-grāmatas). Tā kā mājās turpinu ceļā iesāktās grāmatas, elektronika lielākoties tiek izmantota tālākos pārbraucienos. Nupat jau kilometri ir sakrājušies secinājumiem pietiekamā apjomā.

Tradicionāla romāna lasīšanā es priekšroku nu jau droši vien dotu elektroniskajai versijai. Drošība par sakarīgu fontu, uzmanības koncentrēšana uz vienu lapu, pofigs par grāmatas biezuma izraisītu lapu laušanu un acu miegšanu lappušu iekšpuses izlasīšanai un kopējais vieglums man pilnībā atsver papīra grāmatas plusus (grāmata kā objekts, piezīmju rakstīšanas vieglums un, ēēē, smarža?). Piezīmes grāmatās nerakstu un brīvajā laikā tās nečamdu, tāpēc vienīgā pietrūkstošā lieta lielākoties ir iespēja atelpas brīžos meditatīvā noskaņojumā aplūkot grāmatas vāku. Citādi ir ar īpašā ritmā lasāmiem darbiem (piem., nesenās Kalvino “Neredzamās pilsētas”), kā arī grāmatām ar papildmateriāliem un zemsvītras piezīmēm (piem., akadēmisko literatūru). Pārējām galvenais – saturs – ir +/- vienlīdz viegli uztverams abās versijās, tāpēc galvenā izšķirošā īpašība man būs grāmatu cena un pieejamība. No izmēģinātajiem Latvijas resursiem (publicetava.lv, gramataselektroniski.wordpress un e-gramatnica.lv) lielākās problēmas ironiskā kārtā bija ar pēdējo, Zvaigznes ABC saitu, jo DRM iekārta nekādi negribēja atpazīt pieslēgto Kindli, tāpēc vajadzēja ar Calibre noņemt aizsardzības sistēmu pirkumam.

“Pārējās pasaules” grāmatas Rietumos

Pirms pāris dienām viegli dūmakainā gaisotnē pasēdēju ar vienu no šīspuses tuvākajiem draugiem – izbijušu ķīniešu literatūras skolotāju un jauno rakstnieku no Honkongas, kurš Londonā ieradies angļu valodas uzlabošanas nolūkā. Viena no apspriestajām lietām bija ķīniešu literatūras uztvere Rietumvalstīs – tb, viņš sūdzējās par šejieniešu tieksmi pēc eksotiskuma un maoisma/Kultūras revolūcijas kritikas. Galvenais piemērs bija nobelists Gao Sindzjaņs, kurš Honkongā un Ķīnā personiskās pieredzes lielākoties tiek uztverts kā rietumnieku luteklis bez īpaši nozīmīga devuma ķīniešu literatūrā. Protams, Nobela prēmiju piešķir zviedru akadēmiķi ar neizbēgami eirocentrisku pasaules redzējumu, kurā “pasaules” daļai neizbēgami lielāka ietekme ir Eiropas, ne Ķīnas literatūrā un vēsturē.

Protams, Ķīna šai ziņā nav izņēmums. Nesen skatītajā nigēriešu autores Adičie TED runā rakstniece vēršas tieši pret tādu pašu šaurredzīgu centrēšanos uz vēlamajiem stāstiem, kuru dēļ viņas pirmie nopietnie darbi ASV tika atraidīti kā “nepietiekami autentiski”, liekot viņai sākumā mākslīgi censties tos “autentizēt” ar noklausītu un citādi marginālu Nigērijas pieredzi. Manuprāt, problēmas pamatā ir vispārcilvēciskā vēlme lasīt savas domas/uzskatus apstiprinošus tekstus. Tāpēc autoru valstīs augstu atzīta literatūra Rietumos visbiežāk (labākajā gadījumā) tiek publicēta mazās akadēmiskajās izdevniecībās, bet īstos panākumus gūst labi uzrakstīti (tā svarīgumu arī nevar aizmirst) stāsti un romāni, kas vienlaikus rada vieglu pārākuma siltumu par “trakajiem svešajiem” vai spēlē par attiecīgajām valstīm pieņemtā un pieņemamā eksotiskuma notis (vislabāk abus divus reizē: Ķīnas gadījumā, skat., Džunas Čanas grāmatas Wild Swans popularitāti). Tas gan ir tik pašsaprotami, ka sarunā pieminētā Lao Še – “pirmā ķīniešu fantasta” – nesenās izlasīšanas pieminēšana draugam radīja pamatīgu pārsteiguma sitienu. Jums diez vai tā būs – bet par to nākamajā ierakstā.

Lasīšanas strēķi

Iepriekšējā ierakstā Lasītājas pieminētais teroristu cikls (diemžēl tikai grāmatās) lika atcerēties, ka pašam nosacīti tematiskie lasīšanas strēķi palikuši bērnībā un pusaudzībā. Arī nesen izmēģinātais Āzijas cikls beidzās aptuveni pēc mēneša – ne tik daudz grāmatu kā motivācijas dēļ. Vot, sagribēju palasīt kaut ko viegli populārzinātnisku, bet vienīgās Āzijai pievelkamās izvēles bija tuvāki blāķiem (Džareds Daimonds, krusta karu megagrāmata, grieķu-persiešu kari…). Turklāt uz nedēļu aizbraucu mājās, bet tur gribēju izmantot latviskās lasīšanas iespēju. Pēc tam šķita bezjēdzīgi to atsākt.

Žēl, ka tā, jo lasīšanas strēķi joprojām šķiet pat ļoti atbalstāma pieeja. Tas (teorētiski) palīdz iegremdēties tēmā ne vien uz īsu elpas aizturēšanas brīdi, bet līdz kārtīgai slīkšanai, ierijot attiecīgās nokrāsas ūdeni līdz tas pārmāc pat asinis. Tas droši vien arī ir galvenais iemesls, kāpēc to nedaru pat ilgākos brīvajos laikposmos: elpot tak arī gribas. Citlaik pieaugšanai līdzi nākošā lasīšanas saraustītība ne vienmēr ļauj pat kārtīgi iegremdēties, tā vietā piedāvājot piemiegtām acīm aplūkot tēmu zibšņus uz ūdens virsmas un domu neskaidro pavīdēšanu kaut kur dziļumā. Un tad jau nav ar vērts.

Fantastikas skumja

Izlasot Bereļa interviju ar Kreicbergu (par otrā grāmatu kaut kad vēlāk), atcerējos paseno vēlmi izteikt skumjas par paša attiecībām fantastisko literatūru. Lieta tāda, ka pēdējos gados vairākkārt esmu mēģinājis atgūt bērnības nekritisko sajūsmu par robotiem, citplanētiešiem un drošsirdīgajiem padomju kosmonautiem, kuri devās nāves briesmās, lai tikai ļautu komunismam aprīt vēl kādu pasauli. Mēģināju Lemu, Mjevilu, Skotu Linču, Prečetu, Delaniju, bet ikreiz atdūros tai pašā sienā: jā, stāsts jauks, idejas interesantas – bet prātu tas nesastaipa, žāvas neatbaida. Tāpēc puse no šajā desmitgadē pusratā atstātajām grāmatām ir bijušas sci-fi/fantasy plauktiņa darbi.

Tā visdrīzāk ir t.s. žanru literatūras problēma, jo atlikušo pusi lielākoties veido krimiķi, vēsturiskie gabali u.tml. Par to arī skumja, jo stāstu savērpumi joprojām silda sirdi un palīdz nodoties ģimeni graujošiem atstāstiem. Diemžēl tieši to uzsvērums un vieglums, kas ļauj tekstu lasīt ar smadzeņu desmito tiesu, ir arī patikas gals. Domas aizmaldās, pēc piecdesmit lappusēm attopos, ka puse tēlu ir nezināmi, un lasīšana kļūst garlaicīgāka par jaundīgušu burkānu ravēšanu. Jā, protams, internet, ir jau ir zinātnisko, filozofisko un politisko ideju cilāšana priekšā un pakaļā, bet tās man samaitājis laikam jau tieši internets, kur visas šīs idejas ir caurlasītas neizturami daudz reižu. Pat žanra meistardarbos reti esmu redzējis patiešām labu, vispusīgu un neuzkrītošu to iepīšanu stāstā, bet biežāk izplatītās sludināšanas vietā tad jau labāk lasīt satīru. Tāpēc  tuvākais pēdējos gados lasītais fantastikas darbs man ir Lao Še “Kaķiešu pilsēta” – sižetiski pilnīgi neattīstītas dumības, toties nav arī izlikšanās un deguna celšanas gaisā. Esmu mainījies, sevi bērnībā pat vairs neatpazītu.

Vonnegūta mīlestība

Divās rindkopās rakstīt par Vonnegūtu ir bezjēdzīgi ne vien tēmas plašuma, bet arī apkārtējā zināšanu līmeņa dēļ. Tā nu ir sanācis, ka Latvijā gandrīz visi aktīvie lasītāji Vonnegūtu pazīst labāk par saviem vecvecākiem, mani ieskaitot. Par nacionālās Vonnegūta mīlēšanas īpatnībām rakstīt neuzņemšos, bet par personiskajām gan. Turklāt turpināšu to šajā rindkopā, jo citādi pēc ievada paliks tikai viena – UN KO TAD? Toties tagad vēl varu pastāstīt par slavenā trīsromānu izdevuma nepiedienīgo vāku, kas uzreiz piesaistīja trīspadsmitgadīgā rindkopaiņa uzmanību, totāla apjukuma un aussmaida sajaukumu, tūlītējo pārlasīšanu līdz “Čempionu brokastis” pārzināšanai Šveika un Nasretdina līmenī, viņa jauntulkoto grāmatu lasīšanu grāmatveikalā bez tērēšanās, agrīno skolotāju nodzēstā rakstītkaifa atdzimšanu ar Kilgora Trauta stāstu sacerēšanu iedomātā Vonnegūta balsī…

Tieši viņa balss mani savaņģoja pirmā. Tai nebija jāpiešaujas, tai nebija jānotic – man Vonnegūts vienkārši cilvēciskā valodā stāstīja savu smadzeņu saturu. Pirms pāris gadiem izmēģinājumam paklausījos Lopkautuves sākumu viņa paša izpildījumā – laiks tās bija tikai uzlabojis. Tagad katrā vārdā un teikumā caurspiedošais farss radīja ne vien publiskus smieklus, bet arī Apjausmu par tajos apslēpto Patiesību. Pēkšņi sajutu Vonnegūtu kā cilvēku, gandrīz redzēju viņa histērisko izmisumu par absurdo dzīves un vēstures pildījumu. Šķita, ka tieši tas arī līst pāri lūpām kā pārvārījies piens, kuru autors nepraktiskuma dēļ nemāk apmaisīt un noturēt zem vāciņa. Tas bija kā nevaldāmos smieklos pāraugusi Kafkas klusā kliegšanā. Pierakstīta draudzīgā balsī ar pieredzējuša komiķa veiklību samaisot prātu un ārprātu dzīves proporcijās. Mani tā uzreiz ievilka atvarā, lai izspļautu veļasrullī izgrieztā iekšpasaulē.

Iestrēgšana grāmatā

Pa ilgiem laikiem esmu iestrēdzis grāmatā. Ne tai labajā, “mans ķermenis ir šeit, bet prāts – tur” nozīmē, nē, vienkārši grāmatzīme jau nedēļu nav izkustējusies no “Drop City” 298. lappuses. Attaisnojumam īsti neder ne vasaras vilinājumi, ne romāna apjoms, ne aizņemtība citos darbos. Tas viss it kā derētu, bet pilnībā neatbilstu patiesībai. Patiesība ir skumja: grāmata nav tik interesanta, lai aizrautu vairāk par citām potenciālajām izklaidēm, nav tik intelektuāli vai kā citādi stimulējoša, lai būtu vērts pacensties, un nav arī tik garlaicīga/slikta, lai vienkārši atmestu ar roku. Būtu īsāka, izbrīvētu kādu stundu, lai pievarētu pēdējo trešdaļu, bet trīs stundu žēl.

Agrāk tādos brīžos sāku lasīt ko citu, aizrāvos un aizmirsu par iesākto grāmatu, līdz pēc mēneša vai diviem tā nesaprotamā veidā parādījās no kāda apputējuša kakta un mēģināja mani sakaunināt uz pabeigšanu. Tā kā biju jau paguvis piemirst grāmatas sākumu, nācās vien atvēlēt plauktā vietu “vēlākai lasīšanai”. Tagad plauktos vairs nav vietas, turklāt zinu, ka “vēlākas lasīšanas” laiks nekad arī nepienāks. Tāpēc jāizlasa un kādam jāatdod, jo grāmatu ziņā sāku kļūt izlepis, un citiem “Drop City” varētu pat ļoti iet pie sirds un rajona. Un ja arī ne – vismaz būšu no tās atbrīvojies, un tālākais jau vairs nav mana darīšana.

Izslēdzošās metaforas

Šobrīd lasītajā hipijgrāmatā viena nodaļa pāraug tīrā Lord of the Flies paralēlē ar visu apmušoto dzīvniekgalvu. Mājiens šķiet skaidrs: tai viņu nometnē jaušamā šķelšanās ir Nopietna Lieta un viss nupatās izvērtīsies sūdīgi. Ja nebūtu lasījis Goldingu – un ļoti daudzas grāmatas es arī neesmu lasījis – tas būtu pagājis garām. Nekas nopietns, jo alūzija šeit tikai dod plusu tās zinātājam, taču būtībā tā šķiet tik tāda šikošana. Nav jau tā, ka grāmata gribētu kaut ko nopietnu ar to pasacīt, vai mājienu nebūtu iespējams veikt bez neredzamas latiņas nolikšanas lasītāja priekšā.

Tomēr šis nav tas sliktākais variants. Zinātāju pašapziņa tiek maigi noglaudīta, nezinātāji neko būtisku nezaudē. Daudz lielāki iebildumi man ir pret dažviet (diemžēl arī manos agrākajos darbos) manāmajām izslēdzošajām metaforām, kuras barjeru noliek tik tuvu teksta izpratnes/sajūtas sākumam, ka puse lasītāju apjukumā uzreiz var iet mājās. Ignorējot Džoisonkuli un citus tādus, spilgtākais vēsturiskais piemērs laikam ir skandināvu kenningi. T.i., īslandiešu tradicionālajā dzejā vārda “debesis” vietā tiktu lietots “Imira galvaskauss”, bet “vilku” aizstātu “Gunna zirgs”. Tādas kā birokratizētas metaforas, kuras smadzenēs gan pilda pāris savus pamatuzdevumus (1) liek lasītājam pašam izdomāt paslēpto vārdu un aizķeksē to sinapsēs ar aizstājēju, līdz ar to palielinot frāzes ietekmi un panākot tās dziļāku iespiešanos pakausī; (2) veido lasītāju noskaņu un attieksmi, spēlējot uz aizstājēja atšķirīgajām asociācijām galvā), taču prasa noteiktā veidā sagatavotu lasītāju, kas senīslandiešiem varbūt nebija problēma, bet mūsdienu autoriem gan lielākoties būtu idiotiski. Tāpēc memētiskā, bļ, evolūcija, kenningus ir izspiedusi, un ceru, ka arī izslēdzošās metaforas latviešu prozā ies līdzīgu ceļu, paliekot tikai specifiskos darbos, kur no tām ir jēga arī ārpus snobiskas lasītāju atlases.

Par mājieniem un pavedieniem

Viena no galvenajām lietām, kas man krita uz nerviem Lāča “Cilvēkos maskās” bija daudzsološu simboliski lasāmu zīmju/ainu sataisīšana un to atstāšana grāvī. Tā, pati pirmā aina rāda Arni izsūcam indi no sakostās meitenes, kas kļūs par viņa nākamo mīlas objektu. It kā labs (kaut mazliet teatrāls) mājiens uz gaidāmo: uzzinot par viņu situācijām un konfliktiem, rodas gaidas, ka nu tik Arnis sūks sabiedrības atstāto indi no jaunās aktrises prāta un sirsniņas. Nekā. Ne simbols, ne tēma tālāk vienkārši netiek apspēlēta. Tur nav jābūt tiešai darbības atskaņai (tas būtu tikpat tizli kā nopietns ledus-medus dzejolī), bet lasītāja galvā iemestais virves gals tā arī tiek pamests. Tādas situācijas ir vēl vairākas, un tikai vienai ainai izmantots arī simboliskais līmenis (kad Arnis atved uz ezera pazudušo Zanzas vīru mājās) – bet arī tad stāsta turpinājumā nav nekādas atsauces uz iepriekš izmantoto simbolu, atņemot lasītājam iespēju veidot un stūrēt iekšējās prognozes par stāsta tālāko attīstību, pēc tam ieraugot, ka viss tomēr attīstās pavisam citādi un gūstot mini-orgasmu.

Viena no mūzikas klausīšanās teorijām stāsta, ka tieši tā smadzenes rīkojas, dzirdot kādu skaņu darbu. Ar komponista/mūzikas doto mājienu palīdzību klausītājs veidojot versijas un ekspektācijas, kas tiek apgāztas vai apstiprinātas, abos gadījumos dodot citādu baudas sajūtu. Nezinu, kā tur ir patiesībā, taču uzplaiksnoši minējumi par turpinājumu man ir neatņemama lasīšanas sastāvdaļa. Sasodīti patīkami, ja autors to ņem vērā un kā kaķi ar lupatu pelīti ved mani dziļāk mežā, lai tur, paša biezūksnī, apstātos un liktu palūkoties apkārt. Šeit ir sajūta, ka lupatu pelītes vienkārši pamestas abpus takai, līdz uz tām nemaz negribas vairs skatīties. Jeb pavisam vienkārši: šķiet, ka autors ir mudaks un/vai idiots, kurš raksta uz dullo, un nemaz nemēģina urbties dziļāk.