Stjuarts nav labs rakstnieks. Viņš galvenokārt ir diplomāts, politiķis un akadēmiķis. Grāmata par Afganistānas šķērsošanu (kājām – ziemā – pāris mēnešus pēc amerikāņu iebrukuma un Taliban gāšanas) bieži velkas, atkārtojas, iegrimst detaļās un personiskajos viedokļos. Tas gan ir pilnīgi vienalga, jo nevienam rietumu rakstniekam vienalga nebūtu pietiekamu zināšanu un iekšu, lai veiktu viņa pastaigu. Tāpēc šaubos vai mūsdienu Afganistānas saprašanai/izjušanai ir kas labāks par šo grāmatu.
Briesmas un grūtības aprakstā ir katrā otrajā lappusē, un tikai brīžiem kāds labsirdīgs vietējais (lielākoties paputināts eksvadonis vai cienīts vecvīrs) sniedz atelpas brīdi. Iespaids par valstu rodas krietni šizofrēnisks: dažviet cilvēkus vajag iebiedēt ar oficiāla paskata dokumentiem, lai izdotos pavadīt nakti aukstā klētī uz klona, citi bez vārda runas dodas Stjuartam līdzi divdienu gājienā cauri aizputinātiem kalniem, jo nelaidīs tak svešinieku postā. Nesaprotama nežēlība sadzīvo ar siltumu, pilnīga pakļaušanās rituāliem un senču dzīvesveidam ar totālu vēstures ignorēšanu ārpus leģendām un kariem. Beigās vēl negaidīta interesants Rietumu ārpolitikas cepiens liek tikai nožēlot, ka autors kā gājiena sasaisti un ritma mainītāju izvēlējās tikai Babūra 16. gadsimta sākuma gājienu.
Divās rindkopās 