Eleā al Asvāni – The Yacoubian Building

Papētot savas goodreads atzīmes un nesenās atmiņas, rodas viennozīmīgs secinājums, ka pēdējos mēnešos neviena cita grāmata mani nav spējusi aizraut vairāk par šo Ēģiptes slēptās pasaules tīmekli. Nesenais mēģinājums to ieteikt lasītājdraugam tomēr izvērtās diezgan neveikls. “Nu, tas Asvāni nav nekāds izcilais valodnieks, da i sižetus īsti nespēj sapiņķerēt tā, lai nevaidzēt klupt, bet grāmat i baig krutā,” tā es laikam teicu. Beigās nācās secināt, ka romāns ir “na ļubiteļa” – politiskas, seksuālas un ģimeniskas intrigas Tuvajos Austrumos apvienojumā ar sirdij pāri līstošu sāpi par mūsdienu pasauli man ir nesaprotami interesantas, tāpēc arī romāns savā pasaulē ierāva un vietās aizskāra spēcīgāk nekā to spētu jebkurš cits līdzīgas (augstas, bet ne superaugstas) kvalitātes darbs.

Otrs patikas iemesls ir romāna daudzveidīgie, bet pastāvīgi spilgtie tēli. Citi aprakstnieki tos gan lamā par vienplākšņainiem, bet tik asai laika gara un vides attēlošanai citādi diezin vai arī derētu. Jakubiāņu nams nav smalks, reālistisku pustoņu un pusēnu pārpildīts, tas ir greizs apkārtējās pasaules spogulis, kurā dažas īpašības parādās gargantuāniskas, bet citas – tikai ar lupu saskatāmas. Pasaules un iemīļotās šķietamās divkosības dēļ teroristā pārtapis nabadzīgs paraugpuisis, egoistiskas policista mīlestības dēļ pārējo pasauli piekāst gatavs žurnālists, pavītis, ārpasaules nomocīts “sieviešu zinātnieks” un vairāk nekā daži politiķi/uzņēmēji, kuriem Korāns un apkārtējie ir tikai līdzeklis savu mērķu panākšanai: nekas pārsteidzošs, taču apvienojumā brīžiem zemē gāzošas izmisuma dusmas.

Dž. M. Ketzē – Youth: Scenes from Provincial Life II

Ketzē pieeja autobiogrāfijai ir krietni citāda kā Petijai Smitai. Te nav nekādas romantizēšanas, nekādas pagātnes glorifikācijas. Tieši otrādi: jaunietis Ketzē vispirms ir smieklīgs dunduks, tad kļūst par grūti izturamu dunduku un visbeidzot neizprotamā veidā, nemainoties uzvedībai, pamanās radīt simpātijas un klusu traģēdijas apziņu. Dzimto Keiptaunu viņš pamet 22 gadu vecumā, dodoties uz Londonu kļūt par ģeniālu dzejnieku un atrast mūža mīlestību. Patiesībā darbos un pelēkajās Londonas dienās viņš pamazām ieraušas savā aizsargčaulā, un mīlestības vietā turpina gulēt ar klusām, vientuļām meitenēm, pie sevis sūkstoties par viņu pelēcību. Iekšējais naratīvs no Patiesās Mākslas apsēstības pamazām nocentrējas uz paša gļēvulību, pāraugot burtiskā šaha spēlē pašam ar sevi.

Ketzē no atmiņām ir izveidojis visnotaļ klasisku, ierobežotā trešajā personā rakstītu pieaugšanas romānu. Viņš pats kļūst par jauniešu grupas tipu: gudrs un talantīgs, bet ar mākoņos iestrēgušu degunu, tik ļoti zaudējis saikni pats ar sevi, ka radīt spēj tikai piepūstus balonus vai paša izslauktu sēklu. Risinājums, protams, ir paskatīšanās spogulī, bet tas iespējams tikai pēc istabas pilnīgas iztukšošanas, lai nekas cits nespētu novērst uzmanību. Tāpat arī grāmatā, kas no traģikomēdijas plūdeni pāriet klusi skumjā vēstījumā par sapņu nāvējošo spēku.