Ivo Andričs – Jaunkundze. Nolādētais pagalms

Dubultgrāmatā apvienotos romānus lasīju apgrieztā secībā, un laikam pareizi vien bija. Pēc “Jaunkundzes” nezin vai saņemtos uz “Nolādēto pagalmu” un tāpēc palaistu garām vienu no pēdējā laikā labākajiem lasījumiem. Tagad vienkārši šķiet, ka neesmu sapratis vai aizlasījos garām, jo neko diži vairāk par morālistisku pastāstu 19. gadsimta garā ar 20. gadsimta sākuma dekorācijām nemanīju. Jā, labi uzrakstīts un visnotaļ ievelkošs, taču pēc “Nolādētā pagalma” gaidīju ko vairāk – jo sevišķi no Nobelista. Taču šeit nebija ne tēlu un jēgu savijumu, ne stāstu kaleidoskopa; citos apstākļos par to īpaši nesūkstītos, jo nešķita, ka “Jaunkundze” arī pretendētu uz ko vairāk, taču gaidas un cerības atkal izrāva gabalu baudījumam/guvumam.

Par laimi, “pagalms” piepildīja sākotnējās cerības un gaidas tiktāl, ka nebūtu nožēlojis arī pilnvērtīgu pirkumu, nemaz nerunājot par veiksmīgu parakņāšanos “Otrās elpas” gaiteņa grāmatplauktos. Stāsts par serbu mūku un jaunu, vēstures apsēstu turku augstdzimteni Stambulas bezizejas cietumā sākumā ievelk ar spilgtajiem tēliem un situācijām, taču drīz vien lasīšana pāriet otrajā līmenī, kad paralēli stāstam redzi arī visa pasaulredzējuma attīstīšanos. Pamazām tas kļūst aizvien spēcīgāks, un sirdi pārņem apjauta, ka varam droši iet mājās un vērt acis ciet, jo viss tāpat ir zaudēts iedomu tīklos. Tai tieši pa pēdām seko otra: bāc, stāsti tomēr var būt sasodīti kruta lieta.

Ivo Andričs

Lai lasīšanu un blogu padarītu interesantāku, domāju, pienācis laiks jaunai rubrikai: šobrīd lasītie autori divās rindkopās. Atklāšanas gods ir dienvidslāvu nobelistam Ivo Andričam, jo šobrīd lasu viņa dubultgrāmatu “Jaunkundze. Nolādētais pagalms” (Latvijā izdota 1981. gadā). Dzimis 19. gadsimta beigās, viņš pārcieta abus pasaules karus – pirmo ieslodzījumā par dienvidslāvu nacionālismu, bet otro – Belgradā, rakstot savus slavenākos darbus. Izbijis filozofijas students, kaismīgs dienvidslāvu kopības aizstāvis, diplomāts, komunists. Nu, un slavenākais savas puses rakstnieks (kaut viens no mazpazīstamākajiem nobelistiem).

Droši vien ģimenes vēstures dēļ viena no galvenajām tēmām Andričam ir  dažādo tautu un kultūru ņemšanās Dienvidslāvijas putraskatlā. Pats viņš ir dzimis Bosnijā, horvātu ģimenē, vēlāk dzīvoja Serbijā, dēvēja sevi par serbu un rakstīja kirilicā, vienlaikus dikti interesējoties par turku laikiem un ietekmi reģionā. Kā jau taipusē pierasts, visas šīs valstis/tautas grib viņu uzskatīt par savējo – nav tik traki kā Nasretdinam, tomēr ņemšanās pietiekami liela, lai nacionālais lepnums pārmāktu tekstus. Par tiem – nākamajā ierakstā.