Tag Archives: antropoloģija

Entonijs Storrs – Feet of Clay

Skaidrs, ka no bārdainiem guru labāk piesargāties. Viņi, protams, var izrādīties gudri un sirdsskaidri (kaut mazliet apmāti ar savu bārdu) cilvēki, kuram prātā bez palīdzības pasaulei šurst vēl tikai kosmosa noslēpumi (un bārda), taču ne mazāka iespējamība ir uzskriet varaskāram psiham ar vēlmi līdzgājējus pataisīt par sekotājiem. Protams, tādam atklājumam diez vai ir vajadzīga grāmata, tāpēc autora – psihiatra Storra – darba lielākā vērtība (līdzās nenoliedzami interesantiem keisiem no Jēzus līdz Gurdžijefam un Džimam Džounsam) ir guru personības, pieredzes & konteksta analīze. Secinājumos nereti gan manāmi loģikas lēcieni, jo piemēru nav daudz, tāpēc lasītājam nākas vien uzticēties, ka Storrs guru ir pētījis krietni vairāk.

Par laimi, viņam viegli ticēt, jo teksts ir mazliet neveiklāks, bet ne kripatu ne mazāk humāns un atvērts viedokļiem kā (Olivera) Saksa darbi. Ir jūtams, ka tēma drausmīgi interesē arī pašu autoru, un līdzās neretajai pamācīšanai vienmēr ir arī piebilde par vispārināšanas neiespējamību un prāta atvērtības nozīmi. Tad pat izteiktie viedokļi tā negriežas prātā. Beigu galā: “Nevienam nevajadzētu diagnosticēt psihozi ekscentriskas vai maldīgas ticības sludināšanas dēļ, ja vien to nepavada arī citas garīgas slimības vai nesabiedriskuma izpausmes.”

Komentēt

Filed under apraksti

Keita Foksa – Watching the English

 Salīdzinājumā ar citām zinātnēm, antropoloģija ir forša arī tāpēc, ka to nav grūti padarīt interesantu ikvienam. Viss ir saistīts ar cilvēkiem: antropologs tos vispirms novēro, mēģinot ievērot kādas likumsakarības, nerakstītos paradumus – pats par sevi fascinējošs pasākums -, tad eksperimentē, ieejot pētāmajā sabiedrībā un mēģinot atdarināt vai – Keitas Foksas un citu šai sabiedrībā integrēto pētnieku gadījumā – pārkāpt novērotos paradumus. Rezultāti lielākoties ir vai nu komiski vai arī dziļi traģiski, taču jebkurā gadījumā lasāmi ar neviltotu interesi.

Vismaz tā varētu būt populārajā virzienā noskaņota autora gadījumā. Taču šeit Feinmana gīkiskās atmiņas nespīd: misis Foksas galvenais uzdevums nepārprotami ir angļu sabiedrības nianšu maksimāli dziļa aprakstīšana. Tas tiek darīts izsmeļoši un ar īsteni zinātnisku precizitāti: ja vienas un tās pašas angļu sociālo šķiru iezīmes līdzīgā veidā izpaužas viņu apģērbā, ēšanas paradumos, valodā un desmit citās ziņās, var likt galvu ķīlā, ka autore sīki un smalki aprakstīs pilnīgi visas. Atkāpei labākajā gadījumā būs kāds pašironisks joks vai pāris teikumos aprakstīta atmiņu aina. Tas grāmatu padara visai ātri nogurdinošu pat saturā ļoti ieinteresētiem indivīdiem. Par laimi, viņas proza ir skaidra, viņa pati – acīga un spējīga distancēties, bet novērojumu bāze – izcili plaša. Tas ļauj Watching the English atzīt par ļoti labu uzziņas materiālu (mazliet to iegāž tikai mūžīgā angļu sabiedrības vērtēšana pēc Dienvideiropas mērauklas), taču viduvēju kā populārzinātnisku grāmatu.

Komentēt

Filed under apraksti

Pols Reidins – The World of Primitive Man

Turpinot par to pašu tēmu: beidzot izlasīju pirms vairāk nekā gada iesākto modernās antropoloģijas sākumposma lieldarbu par “primitīvo” cilvēku iekšējo pasauli, ārpasaules redzējumiem, sociālajām struktūrām un citām aizraujošām lietām. Tiesa, tās uzrakstītas enciklopēdiskā valodā, tāpēc pusnogurušas smadzenes ir nolemtas maktenām žāvām un katras rindkopas pieckārtīgai pārlasīšanai, jo acis iet šķērsām jau pie pirmā teikuma trīsdesmitā vārda. Autoritatīvais tonis pamatots gan ar plašo autora laukdarbu (kurā ietilpa arī pejota dzeršana) pie indiāņiem, āfrikāņiem un papuasiem, gan izlasīto grāmatu gūzmām, kuras (spoileris!) visas izrādās kļūdainas, tuvredzīgas vai apzināti maldinošas. Galvenokārt tāpēc, ka neatbilst Paula redzējumam par cilšu cilvēkiem.

Iepriekšējo teikumu gandrīz nobeidzu ar antropoloģisko klišeju: “cildenajiem mežoņiem”, taču laikus aptvēra, ka autors pats būtu varen sašutis par tādu apzīmējumu. Viņam tie nav mežoņi, bet gan alternatīvu attīstības ceļu aizgājuši cilvēki, kuru sociālie tīkli, rituāli un iekšējā pasaule ir tikpat dziļa kā Ņujorkas augstceltnē kokaīnu šņaucoša reklāmista prāta līkloči. Un viņiem tie patīk daudz labāk par otrajiem. Par spīti brīžiem kaitinoši nerimtīgajai viedokļa uzsvēršanai, mana līdzīgā pārliecība neatkāpās viņa piedāvāto datu priekšā – kaut, protams, spēkā paliek jautājums par to atlasi un pilnību (galu galā grāmata publicēta 1953. gadā). Tāpēc izturīgiem interesentiem mierīgu sirdi grāmatu iesaku drīzāk kā interesantu skičversiju par ļoti plašas un daudzveidīgas pasaules iespējamo uzbūvi ar daudziem saistošiem piemēriem. Diemžēl uzticēties – pat par spīti šķietamajam enciklopēdiskumam – tai tomēr ir pagrūti.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti