Vizma Belševica – Bille

Skolu es pabeidzu bez obligātās latviešu literatūras bagāžas galvā, jo dažus no tiem pēc apraksta vai pirmajiem pieciem teikumiem atzinu par garlaicīgiem salīdzinājumā ar kosmosa zirnekļu cīņām, dažiem autoriem biju izlasījis citus, mājās vai bibliotēkā atrastus darbus, bet vēl citus vienkārši bija slinkums meklēt. Un labi, ka tā, citādi “Billi” tagad nebūtu lasījis, paliekot bez vienas no šīgada patīkamākajām grāmatām. Tai nav pasaules dižgaru vēriena, dziļuma, paralēlo dimensiju un visādu citādu fīču, toties sajūtu nodošanas ziņā Belševica gan ar viņiem var droši sacensties. Reputācijas dēļ gaidītā raudamgabala un/vai dabas aprakstu gabala vietā dabūju mājīgu, neuzkrītoši reālistisku un psiholoģisku, brīžiem sāpīgu, brīžiem mīlīgu, brīžiem smieklīgu gabalu par pirmskara cilvēkiem Pierīgā un (mazliet) laukos.

Grāmatu veido daudzas ainas ar mainīgām noskaņām un uzsvariem, kas pārvietojas no pašas mazās Billes dzīves uz atslēgcaurumā redzēto vecāku dzīvi, viņu kašķiem, radiem, radu kašķiem, draugiem un draugu kašķiem. Lēnā meitenes pieaugšana minimāli maina viņas dzīvesziņu un iebūvēto nepatikšanu magnētu, tā kā pat lēnākajās, “mākslinieciskākajās” ainiņās vienmēr ir kāds interesants moments, kas lasīšanu padara patīkami ievelkošu. Domāju drīzumā uzzināt, vai meitenes tālākā pieaugšana abos grāmatas turpinājumos nemazinās efektu. Bet tikmēr Billi droši saucu par sev patīkamāko pārsteigumu latviešu literatūrā kopš Apsīšu Jēkaba stāstiem.

Bobs Dilans – Hronikas. Pirmā grāmata

Turpinot bloga graujoši grandiozo objektivitātes ceļu, izlēmu, ka jāapraksta arī nupat izdotie Dilana memuāri manā tulkojumā. Jo grāmata ir fantastiski izcila, garantēti sagādās neskaitāmus intelektuālus, fiziskus un emocionālus orgasmus, turklāt ikvienu lasītāju padarīs par izcilu mūziķu, dzejnieku un memuāristu.

Tas (varbūt) ir neliels pārspīlējums, tomēr tulkojot patiešām izjutu nelielu smeldzi par grāmatas neesamību savos pusaudža gados. Tā būtu lieliski piemērota daudzkārtējai pārlasīšanai un nepiepildāmu sapņu sakurināšanai par došanos muzikālos stopēšanas ceļojumos, sacerot dziesmas pamestu ceļu malās. Atmiņu stāsta fragmentārisms (grāmatā būtībā ir tikai četras Dilana dzīves epizodes, starp kurām nav neviena slavenākā albuma ierakstīšanas laika) vilšanos rada tikai sākumā, jo drīz vien saproti, ka citur lasāmo faktu vietā Dilans piedāvā četras garas prozas dziesmas, ļaujot iegrimt grāmatā uzreiz un neatkarīgi no atvērtās lappuses, ķert kaifu no domu plūduma, nemitīgās, tomēr vienmēr sasaistītās lēkāšanas no literatūras mūzikā, tad ceļošanā, atpakaļ mūzikā, ģimenes dzīvē, atkal mūzikā, ceļā satiktajos dīvaiņos… Pārlasot pirms divarpus gadiem tapušo tulkojumu, lielāki iebildumi pašam, par laimi, ir tikai divi: teikumu struktūra reizēm ir dikti neveikla, un zemsvītras piezīmes ne vienmēr ir vajadzīgas. Tobrīd mēģināju visā tekstā pārvadīt Dilana garu latviešu valodā, iztēlojoties, kā viņš runātu un rakstītu latviski. Tagad  arī oriģinālu un tā garu uztveru mazliet citādi. Abzolūta gada grāmata vienalga.

Nopirkt var šeku.

Tobiass Vulfs – This Boy’s Life

Autobiogrāfija sākas ar mazā Tobiasa novērotu smagās mašīnas avāriju. Mamma viņu izpurina no stupora, un abi dodas tālāk ASV rietumos, cerot uz bagātības atrašanu piecdesmito gadu urāna drudzī. Avārijas metafora ir tikpat pārsteidzoši smagnēja kā Steinbeka “Travels with Charley” sākuma vētra, taču Vulfa agrīnajai dzīvei visnotaļ piemērota. Turpinājumā viņš ar mammu kuļas no vienas nelaimes nākamajā, mēģinot atrast jaunu vīru, tēvu un māju. Arī šķietamā izdošanās drīz vien izvēršas līdz šim lielākajā avārijā.

Stāsts tomēr nav černuha: asaru vietā uz sejas drīzāk būs skumjš smaids, lasot par Tobiasa vārda patvaļīgu nomainīšanu uz Džeku (par godu Londonam), pārcelšanos uz Konkrītas (t.i., Betona) pilsētiņu, nereti burtisko cīkstēšanos ar tēvu, mātes uzvaru šaušanas sacīkstēs un visām pārējām amerikāniskajām padarīšanām, kuru dēļ tās rietumi tiek apdziedāti jau simtiem gadu. Pats autors vēlāk atzina, ka ir mazliet sabiezinājis krāsas, izlaižot sēdēšanas un lasīšanas stundu simtus, taču grāmatai tas nāk tikai par labu. Viņa dzīvesstāsts kļūst interesantāks, bet tēli bezmaz mitoloģizējas. Un rakstnieka tapšana cauri dzīves dunckām ir daudz labāks stāsts par alternatīvo izaudzēšanu siltumnīcā.

Kurts Vonnegūts – Cilvēks bez valsts

Lasot Vonnegūta pēdējo grāmatu – pusesejisku, pusautobiogrāfisku apcerējumu par pāris viņa prātu nomokošajām tēmām – drīz vien roka pati stiepās bez zīmuļa. Diemžēl lasīšana notika darbā un autobusā, tāpēc piezīmju vietā nācās nodarboties ar atvainošanos blakussēdētājai (labi, ka vēl tā bija sieviete), tomēr sajūsmu par ložmetēja ritmā skanošajiem aforismiem nespēja mazināt arī šis pārpratums. To tēmas nebūs svešas nevienam Vonnegūta pazinējam: pārdomas raiti lēkā no humora pie dzīves jēgas, no literatūras pie kara, no benzīna pie varas, beidzot izdarot kārtīgu piezemēšanos pie Dž. V. Buša jaunākā.

Jā, Vonnegūtam nepatika nesenais ASV prezidents. Ja pirms to nezinājāt, plānās grāmateles otrā daļa to ieskaldīs paurī tā, ka neaizmirsīsiet visu atlikušo mūžu. Ja šī daļa būtu garāka, pat manas cieņas pret autoru nepietiktu, lai izturētu līdz galam. Neesmu Buša cienītājs, taču ASV problēmu aprakstā nebija gandrīz nekā no Vonnegūta dzeļošā šarma, – tas bija aizstāts ar siekalām šķīstošu lamāšanos par valdību paveca vīra izpildījumā. Nīgrumu drīz vien nomainīja žēlums, kā skaistas dienas skābenu norietu vērojot. Vismaz bija palikušas visas iepriekšējās lappuses ar visiem Vonnegūta sulīgajiem novērojumiem, sarkasmu un atklātumu. Ja vēl viņš pats nebūtu aizmirsis, ka uz zemes esam, lai pendelētos apkārt…

The Paris Review Interviews. Vol. 3

Būtu muļķīgi par interviju gramatu runāt paša vārdiem, tāpēc piedāvāju aprakstu ar runātāju teikumiem. Pa vienam no katra. “Rakstnieks piešķir dzīvei formu. Visi romāni ir par kādu minoritāti: katrs indivīds ir minoritāte. Vislabāk, ja maza deva autobiogrāfijas ir sajaukta ar krietnu daudzumu iztēles. Rakstnieki mēdz rakstīt daudz, taču reti kurš uzraksta vairāk kā tikai mazu drusku īstenības. Tēvs man teica, ka divdesmitpiecgadīgs autors rakstot saka piecdesmitgadniekiem, ka pasaule vairs nav tāda: tā ir šāda. Lielos stāstos tomēr ir ne tikai liela doma, bet arī īpašs domas izpausmes veids: vārdu savirknējums, valodas skanīgums… Rakstnieks tēlam var piešķirt dziļuma ilūziju, rādot viņu šķietami stereoskopiskā veidā, no diviem dažādiem skatupunktiem; rakstnieks var tikai kaut ko pastāstīt vai noklusēt par tēlu, viņš nevar lasītājam dot kvalitatīvi atšķirīgu informāciju. Būtu traki, ja darba skaidrojums būtu meklējams ārpus teksta.

“Manuprāt, romānu rakstīt nav vērts, ja vien neesi pieķēries kam tādam, pie kā varētu aplauzties. Ja kādam nevajag būt par rakstnieku, ja kāds domā, ka varētu darīt arī ko citu, tad viņam arī vajadzētu darīt to citu. Rakstīšanas tehniskais process, rakstnieka darbs ir dabiski vientulīga nodarbe. Es katru dienu stundām ilgi sēžu viens pats istabā. Sekoju tam, ko redzu uz papīra: teikumu pēc teikuma. Ja mākslai ir, kā man šķiet, patiesi transcedentāla funkcija – ja tā mums ļauj pacelties no mūsu ierobežotības un naivuma – rakstīšanas laika garastāvoklim vai sajūtām nevajadzētu būt nozīmei. Manuprāt, labs redaktors ir vīrs, kurš man šķiet šarmants, kurš man sūta lielus čekus, slavē manu darbu, izskatu un seksualitāti, un kurš ir labi apvārdojis izdevēju un banku. Bet tā tik tāda piebilde.”

Petija Smita – Just Kids

Rokmūzikas pirmā īstā dzejniece stāsta par laiku, kad ne viņa, ne viņas mīļotais sadistisku aktu fotogrāfs Roberts Mepltorps vēl nebija mākslinieki – tikai bērni vien. Divi Ņujorkā noslīkuši jaunieši ar neremdējamu tieksmi radīt mākslu, reizēm pamīlēties un darīt gandrīz jebko, lai sadabūtu naudu. Viņi ir skaisti, cēli un kaislīgi tāpat kā vairums viņu paziņu. Pat izsalkums, ķermeņa pārdošana un partnera homoseksualitātes atklāšana ir romantiska. “Biļete maksāja piecus centus un runas bija brīvas visi bija gatavie eņģeļi un juta līdzi strādniekiem un viss bija tik ļoti sirsnīgi”, kā dzejolī “Amerika” rakstīja viņu paziņa Alens Ginsbergs.

Ginsbergs ir tikai viena no daudzajām slavenībām, kas ik pa brīdim pabāž galvu Smitas memuāros kopā ar Dženisu Džoplinu, Džimiju Hendriksu un citiem. Viņi gan tur ir tikai garāmejot, jo galvenie personāži ir citi: dzejniece/māksliniece/rokmūziķe Petija un viņas draugs – savās aprindās vēlāk ne mazāk pazīstamais fotogrāfs/mākslinieks Roberts. Nekādas muģīšanās, minimāla dzejiskuma pieskaņa, tomēr ikviena aina ir romantiskāka un poētiskāka par iepriekšējo. Varbūt tāpēc, ka Mepltorps nu jau ir miris, varbūt tādas patiešām ir Petijas atmiņas un pasaulredzējums. Vienalga ap sirdi lielākoties vijas siltums, kuru tikai reizēm nomaina viegli neticīgs cinisms. Ja sešdesmito beigas arī pašam galvā ir mākslinieciski iekrāsota utopija, tad droši varēs nonstopā kaifot no tās – no stāsta par diviem bērniem, kas šūpojas no izsalkuma varavīksnē un atkal atpakaļ. Pārējos krāsu sentimentalitāte un vienveidīgums mazliet nogurdinās.