Tag Archives: āzija

Mo Jaņs

Mo Jaņs
Eiropiešus ar šīgada nobelista Mo Jaņa stāstiem droši vien vislabāk ir iepazīstinājusi filma Red Sorghum, kas savulaik ieguva galveno balvu Berlīnes kinofestivālā. Pasaules literatūras interesenti viņa grāmatas zināja un slavēja pirms un pēc tam, bet pārējiem lasītājiem grāmatplaukti droši vien bija pārāk pilni, lai tos vēl papildinātu ar groteski maģiskiem stāstiem par sen mirušiem ķīniešu imperatoriem un zemniekiem. Lielās pasaules balvas Mo līdz šim bija metušas līkumu, priekšroku dodot daudz vairāk ārpasaulē vērstajiem un centrētajiem Duo Duo, Jijunai Li un Ksjaolu Guo. Tāpēc šie apbalvojumi Ķīnas Komunistiskajai partijai arī sagādāja krietni mazāk prieka.

Londonā es bieži tikos ar izbijušu ķīniešu kultūras skolotāju/jauno rakstnieku no Honkongas – mēs pļāpājām par meitenēm, literatūru, realitātes un sapņu sašķelšanos un, jā, arī Nobela prēmiju un Ķīnas valdības un akadēmiķu neapmierinātību ar balvas nonākšanu Gao Ksindzjaņa rokās 2000. gadā. Viņš bija ķīniešu, bet ne Ķīnas rakstnieks, un vietējo literatūrkritiķu vairuma acīs viņa darbi gan pirms, gan pēc prēmijas atbilda drīzāk otrajai šķirai. Mo viņu sirdīm ir daudz tuvāks, un tam pat nav cieša sakara ar politiku. Ļu Šuna reālisma un Markesa maģiskuma apvienojums mūsdienu Ķīnas literatūrā ir modē, un tur lieliski piederas arī Mo klāt piešautā fizioloģiskuma šķipsna. Šaubos, vai maisījums pārņems Eiropu, taču tagad cilvēkiem varētu būt skaidrāka ieeja ķīniešu literatūras cietoksnī.

(ziemas Latvju tekstu numurā būs garāks raksts par Mo un Nobelu – šis teksts tādā vai citādā veidā būs kaut kur ievadā)

Komentēt

Filed under autori

Lao Še – Piezīmes par kaķiešu pilsētu

“Pirmo ķīniešu fantastiku” mūsdienas lasa vairs ne ķīnieši, bet gan ekspadomju literatūrinteresanti, kuri Lao grāmatu netīšām uziet savos vai “Otrās elpas” plauktos. Lielā mērā vēstures pavērsiens ir saprotams: fantastikas vietā “Piezīmes par kaķiešu pilsētu” sniedz H.Dž. Velsa stila sociālo kritiku bez piedzīvojumiem toties ar Kampanellas “Saules pilsētas” novecojušo dogmatismu. Sižeta vietā protagonists – pirmais ķīniešu taikonauts – attopas uz Marsa, kuru, izrādās, apdzīvo kaķcilvēki. Vietējo narkotiku dēļ tie pēdējos gadsimtos ir zaudējuši jebkādas kultūras un civilizācijas paliekas, piemēram, izglītības vietā vienkārši dalot diplomus. Mūsu bezformāta varonis pārdzīvo lielu daudzumu politisku un sociālkritisku runu, kā arī pēdējo ciniski noskaņoto intelektuāļu sacelšanos, līdz beidzot aizbēg mājās franču kosmosa kuģī.

Ķīnas XX gadsimta pirmās puses pētniekiem romāns varētu šķist aizraujošs, pārējiem interese visdrīzāk būs remdena. Temperatūra varētu palielināties pie abiem manā izdevumā klātpieliktajiem stāstiem, jo sevišķi “Mēness sirpis”. Tā ir kārtīga klasiskā literatūra ķīniešu gaumē par prostitūtas sūro likteni un sirdi plosošo dzīves lejupceļu. Klāt piebērta krietna sauja raupju simbolu un metaforu, un rezultāts labākajos brīžos ir patiesi aizkustinošs. Pārējos – ātri lasāms. Grāmatai veltīto laiku nenožēloju, bet ķīniešu literatūras ievadam droši vien labāk noderētu Lu Siņs.

Piezīmes par kaķiešu pilsētu novelkamas šeku.

Komentēt

Filed under apraksti

“Pārējās pasaules” grāmatas Rietumos

Pirms pāris dienām viegli dūmakainā gaisotnē pasēdēju ar vienu no šīspuses tuvākajiem draugiem – izbijušu ķīniešu literatūras skolotāju un jauno rakstnieku no Honkongas, kurš Londonā ieradies angļu valodas uzlabošanas nolūkā. Viena no apspriestajām lietām bija ķīniešu literatūras uztvere Rietumvalstīs – tb, viņš sūdzējās par šejieniešu tieksmi pēc eksotiskuma un maoisma/Kultūras revolūcijas kritikas. Galvenais piemērs bija nobelists Gao Sindzjaņs, kurš Honkongā un Ķīnā personiskās pieredzes lielākoties tiek uztverts kā rietumnieku luteklis bez īpaši nozīmīga devuma ķīniešu literatūrā. Protams, Nobela prēmiju piešķir zviedru akadēmiķi ar neizbēgami eirocentrisku pasaules redzējumu, kurā “pasaules” daļai neizbēgami lielāka ietekme ir Eiropas, ne Ķīnas literatūrā un vēsturē.

Protams, Ķīna šai ziņā nav izņēmums. Nesen skatītajā nigēriešu autores Adičie TED runā rakstniece vēršas tieši pret tādu pašu šaurredzīgu centrēšanos uz vēlamajiem stāstiem, kuru dēļ viņas pirmie nopietnie darbi ASV tika atraidīti kā “nepietiekami autentiski”, liekot viņai sākumā mākslīgi censties tos “autentizēt” ar noklausītu un citādi marginālu Nigērijas pieredzi. Manuprāt, problēmas pamatā ir vispārcilvēciskā vēlme lasīt savas domas/uzskatus apstiprinošus tekstus. Tāpēc autoru valstīs augstu atzīta literatūra Rietumos visbiežāk (labākajā gadījumā) tiek publicēta mazās akadēmiskajās izdevniecībās, bet īstos panākumus gūst labi uzrakstīti (tā svarīgumu arī nevar aizmirst) stāsti un romāni, kas vienlaikus rada vieglu pārākuma siltumu par “trakajiem svešajiem” vai spēlē par attiecīgajām valstīm pieņemtā un pieņemamā eksotiskuma notis (vislabāk abus divus reizē: Ķīnas gadījumā, skat., Džunas Čanas grāmatas Wild Swans popularitāti). Tas gan ir tik pašsaprotami, ka sarunā pieminētā Lao Še – “pirmā ķīniešu fantasta” – nesenās izlasīšanas pieminēšana draugam radīja pamatīgu pārsteiguma sitienu. Jums diez vai tā būs – bet par to nākamajā ierakstā.

Komentēt

Filed under domas

Mohsins Hamīds – The Reluctant Fundamentalist

Man ļoti patīk doma par romānu kā kliedzienu, neizturami ilgi apspiestu emociju bliezienu ļoti metodiskā, kontrolētā formā. Tāpat kā nosvērts stūrī iedzīta ļaunuļa šāviens filmas beigās rada daudz spēcīgākas sajūtas par aptrakušu šaudīšanos, arī stāsta lodē iemīcītās gadu pārdomas var ietēmēt tieši vēlamajā lasītāja orgānā. Un pakistāņu autors Hamīds romānā tieši to arī ir paveicis ar saviem Amerikas iespaidiem. Uz mani tas nostrādāja: tieši šī grāmata lika uz mēnesi aizdoties literārā Āzijas pārbraucienā.

Romāna pamatā ir jauki nospriegota ASV paralēle ar naratora – bārdaina pakistāņa Čingiza, kurš sākumā pazūd dzīvesstāsta trīsdienniekā ar tējnīcā satiktu amerikāni – iemīļoto no ASV studiju/darba laikiem. Sākumā viņam un viņiem viss izdodas, daždesmit lappuses notiek ideālais imigrantu sapņu stāsts, bet tad pienāk 11. septembris un idille momentā izrādās ilūzija – apkārtējā neiecietība izolē Čingizu, iedomātas atmiņas par bijušo – viņa meiteni. Beidzot Čingizs apgāž metaforisko galdu un pamet Ameriku, ķeroties pie jauniešu antiamerikāniskas skološanas dzimtajā Pakistānā. Tad arī viņa sarunu biedrs ietiek sprukās. Grāmata ir īsa, un katrs notikums, bieži pat tēls rezonē ar visiem pārējiem. Nezinu, cik labi un precīzi grāmata raksturo patieso musulmaņu pretamerikānisko noskaņojumu un tā likumsakarības, taču iespaids ir pārliecinošs. Ja es būtu amerikānis, sanāktu kārtīgs sitiens saulītē.

3 komentāri

Filed under apraksti

Rourijs Stjuarts – The Places in Between

Stjuarts nav labs rakstnieks. Viņš galvenokārt ir diplomāts, politiķis un akadēmiķis. Grāmata par Afganistānas šķērsošanu (kājām – ziemā – pāris mēnešus pēc amerikāņu iebrukuma un Taliban gāšanas) bieži velkas, atkārtojas, iegrimst detaļās un personiskajos viedokļos. Tas gan ir pilnīgi vienalga, jo nevienam rietumu rakstniekam vienalga nebūtu pietiekamu zināšanu un iekšu, lai veiktu viņa pastaigu. Tāpēc šaubos vai mūsdienu Afganistānas saprašanai/izjušanai ir kas labāks par šo grāmatu.

Briesmas un grūtības aprakstā ir katrā otrajā lappusē, un tikai brīžiem kāds labsirdīgs vietējais (lielākoties paputināts eksvadonis vai cienīts vecvīrs) sniedz atelpas brīdi. Iespaids par valstu rodas krietni šizofrēnisks: dažviet cilvēkus vajag iebiedēt ar oficiāla paskata dokumentiem, lai izdotos pavadīt nakti aukstā klētī uz klona, citi bez vārda runas dodas Stjuartam līdzi divdienu gājienā cauri aizputinātiem kalniem, jo nelaidīs tak svešinieku postā. Nesaprotama nežēlība sadzīvo ar siltumu, pilnīga pakļaušanās rituāliem un senču dzīvesveidam ar totālu vēstures ignorēšanu ārpus leģendām un kariem. Beigās vēl negaidīta interesants Rietumu ārpolitikas cepiens liek tikai nožēlot, ka autors kā gājiena sasaisti un ritma mainītāju izvēlējās tikai Babūra 16. gadsimta sākuma gājienu.

Komentēt

Filed under apraksti

Jasunari Kavabata – Sniegu valstībā

Viens no maniem literatūras lasīšanas hobijiem ir brišana cauri stāstu iekšējiem pavedieniem, kas sasaista sākumu ar beigām, redzes tēlus ar sižeta tēliem, vienas darbības ar citām u.t.t. Nez kāpēc iekšējās atsauces šķiet daudz interesantāks un vērtīgāks uzmanības koncentrēšanas veids nekā iebūvēto simbolu un zemtekstu šķetināšana. Iespējams, tas vienkārši tāpēc, ka pirmais padodas daudz labāk par otro. Vismaz tā es pie sevis domāju, drūmi laužoties cauri “Sniegu valstībai” ar apziņu, ka lielākā daļa stāsta guļ uz tāliem jumtiem augstu pāri galvai, atstājot mani pašu trīsvientulībā ar dīki noskaņotu Tokijas paviršības speciālistu un ugunīgu kalnu ciemata geišu. Kā sapratu, viņu romāns deg tikai no vienas – meitenes – puses – nu, un tad romāns beidzas.

Grāmatai būtu lieti noderējis ievads un zemsvītras piezīmes, jo pēc stāsta (100 izretinātu lappušu darba) izlasīšanas pat dažas noķertās zīmes šķita visai mazjēdzīgas – sākot jau ar nosaukumā minēto sniegu, kas visnotaļ labi, taču pretēji gaidām korelējās ar meitenes jūtu karstumu. To izskaidroja pēcvārds ar paskaidrojumu, ka Japānā simbolizē uguni/karstumu. Tad es pie sevis nolamājos un izlēmu, ka “Tūkstoš dzērvju” lasīšu pēc doktora grāda iegūšanas Japānas kultūrā, jo citādi beigās izrādīsies, ka putni taipusē simbolizē pazemību un locīšanos vai kaut ko tikpat neiespējamu, vēl vairāk pastiprinot manu neandertālisma sajūtu. Tāpēc nākamā grāmata būs kaut ko vieglāks – piemēram, kodolfiziķa pārspriedumi par lietu kārtību. No citām domām atturēs Satori portāla laipni latviskotā Kavabatas Nobela lekcija.

Komentēt

Filed under apraksti

Jasunari Kavabata

Jā, Japānā ir arī citi rakstnieki bez Murakami. Daži pat visnotaļ ievērojami. Lielais XX gadsimta vidus melanholiķis Jasunari Kavabata bija pirmais japāņu rakstnieks – Nobela prēmijas laureāts, un joprojām tiek uzskatīts par vienu no pasaules literatūras izcilniekiem. Viņa apsēstība bija īsi, plaukstas lieluma stāsti – pat vairums no romāniem nepārsniedz divsimts plašām atstarpēm apdrukātas lappuses. Protams, viņa darbos īsums drīzāk liecina par dziļumu, aicinot meditēt pie katra teikuma pat bez zāles un citiem palīglīdzekļiem.

Arī pats Kavabata bija ieinteresēts meditētājs un Nobela lekciju izmantoja dzenbudisma slavināšanai. Īsa biogrāfijas pārlasīšana rāda, ka daudz citu prieku viņam nebija: vecāki un vecvecāki nomira agrā bērnībā, romantisku mīlestību pēc paša vēlas jaunības atzinuma viņš netika pazinis, sirdij tuvo Japānu izpostīja karš, bet mūža beigu tuvākais draugs, ne mazāk slavenais Jukio Misima, izdarīja pašnavību, liekot Kavabatam nakti pēc nakts slīgt raustīgos murgos. Droši vien tāpēc viņa paša gals (saindēšanās ar gāzi) izraisīja baumas par iespējamu pašnāvību. Kas cits atliek kā rakstīt un meditēt – nu, jaunības gados varbūt arī daudz tusēt, ko visu mūsu cienītais arī aktīvi darīja.

Komentēt

Filed under autori

Banana Jošimoto – Kitchen

Nē, grāmatu neizlasīju tikai autores vārda dēļ – liela daļu nopelnu pienākas arī kolēģei, kura man to ieteica un iedeva. Par laimi, pēc tam viņa neprasīja manu viedokli, – uzreiz pēc izlasīšanas nekāds labas domas galvā neviesās. Stāsts šķita paliels beztolks, tēli – nereti kaitinošas marionetes, bet valoda svaidījas no patiešām foršiem, galvu pārbīdošiem vārdu pavērsieniem uz pilnīgām banalitātēm. Tur gan neko līdzēt nevarētu pat labākais tulkojums, jo teksta jēga šķita dzimusi citā realitātē dzīvojošās smadzenēs, līdz kurām manas pacelties nespēja.

Ttagad sajūtas jau ir pabalējušas, atstājot tikai viegli sildošu, klusi melanholisku pēcgaršu. Stāsts par jaunas japānietes ieiešanu izplūdušajā pieaugušo pasaulē joprojām šķiet nesakarīgs un saraustīts, toties tagad spēju novērtēt drīzāk emocionāli kā loģiski saistīto ainu spēju ietekmēt lasītāja (manu) sirdsstāvokli. Tas droši vien tāpēc, ka iekšējo kopsakarību meklēšanai pieradušajām smadzenēm vairs nav jāizsamist pie katra “un tad nez kāpēc notika viena cita lieta, un es biju dikti, dikti izmisusi mēness ziedlapu tumsā”, kas parādās vai katrā otrajā lappusē. Tā vietā varu atcerēties uz mīlīguma un krīpīguma robežas balansējušos tēlus, ainas, vidi – patiesībā, visu romāna pasauli. Galu galā, tas drīzāk ir (itin veiksmīgs) mēģinājums padarīt sataustāmu savu iekšzemi kā izstāstīt kādu stāstu. Fotoalbums, ne filmiņa. Un par to ir grūti dusmoties. Tas gan nenozīmē, ka pasauli nevarētu atklāt labāk – dziļāk, spēcīgāk – aizraujošāk, bļ. Un tāpēc varu tikai atzīt, ka tas ir interesants pirmais romāns, bet cita banāna apēšanai būtu vajadzīga diezgan spēcīga pārliecināšana. Neesmu jau arī mērķauditorija, man virtuves vienaldzīgas.


Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

V. M. Vats – Islāms. Īsā vēsture

Man patīk vēstures grāmatas. Skolas laikā tās bija pirmās (un bieži arī vienīgās), kuras izlasīju jaunā mācību gada sākumā, saņemot grāmatu kravu no bibliotēkas. Pēdējā laikā gan esmu lasījis mazāk kā gribētu. Tāpēc izlēmu to mainīt.

Taču šo lasīt bija tikpat kā braukt ar vēstures ātrvilcienu gida pavadījumā. Viss pazib gar acīm, un atmiņā paliek tikai pāris prāta grāmatzīmes iz tēmas “par šo vajadzēs palasīt vairāk”. Un vispārējā sajūta par autoru kā sasodīti zinošu, taču ne vienmēr objektīvu un vnk neinteresanti rakstošu vēsturnieku. Informācija ir un nosaukumam atbilst, bet “1500 gadi 150 lappusēs” reti ir laba ideja. Tagad zināšu. “Pirmie 150 gadi 150 lappusēs, bet pārējie – pēdējās pārdesmit” man būtu paticis labāk. Vajadzēs palasīt vairāk.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

Čingizs Aitmatovs – Джамиля

Un vakar pienāca kārta kirgīzu superstāra Čingiza Aitmatova pirmajam lielajam darbam. “Lielums” gan pārnestā nozīmē, jo grāmata patiesībā ir garstāsts, kas ļāva to vienas dienas/pāris stundu laikā izlasīt datorā. Un bija vērts par visiem simts procentiem. Kaut arī sentimentālu mīlasstāstu pārsātinājums popkultūrā krietni apgrūtina cinisma atstāšanu aiz durvīm, lasot nopietni domātas romances, šeit tas bija krietni vieglāk kā, piem., “Tesā no d’Eberviliem”. Gan lokālā kolorīta, gan sulīgās valodas (gandrīz katru dialoga rindiņu gribējas nolasīt priekšā), gan paša stāsta dēļ. A tas būtībā ir vienkāršs: gleznotājs stāsta par savu pirmo mīlestību – aula blakusģimenē dzīvojošo aso meiču Džamiļu, kuras vīrs – viņa aula (tb, ne asiņu) brālis – ņemas pa armiju. Savu sievu viņš vēstulēs neko daudz nepiemin, un viņa, saprotams, sadusmojas un sāk tuvināties naratoram. Tad viņus abus ar aulam pieklīdušo kara pusinvalīdu Dajanaru norīko piedalīties maizes sagādāšanā zaldātiem. Dajanars ir kluss vienpatis, un Džamiļa sākumā par viņu ieņirdz, taču kāduvakar viņš mājupceļā sāk dziedāt. Ar to arī ieņirgšana beidzas un sākas (sākotnēji) platonisks mīlasstāsts, kas pusaudzi apbur tiktāl, ka viņš aizmirst par paša mīlestību un nosper skolai papīru, lai varētu viņus uzzīmēt.

Viss stāsts vienlaikus ir pietiekami savīts, lai nepaliktu garlaicīgi un pietiekami vienkāršs, lai nenovērstos no galvenā. Jā, ir atmiņā paliekošas ainas (galvenokārt saistītas ar bezsarunu ņemšanos pirms dabūšanās), dzīvi & interesanti tēli, un valoda ir tīra un skaidra kā fakina stepe (kaut retie dabas apraksti man ar gadiem nav kļuvuši mīļāki), bet galvenais šeit ir stāsts. Un tas ir vienkārši skaists – atveldzē sirdi un atpleš acis. Tāpēc man pat varētu būt tuvāks kā iepriekš mīlētais “Un garāka par mūžu…”

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti