Tag Archives: bolanjo

Roberto Bolanjo – Trešais Reihs

 

Kā jau pienākas autora pirmajā romānā, “Reihā” ne obligāti sakarīgā maisījumā ir apvienotas lielākā daļa Bolanjo kaislību: galdaspēles, mistika, nacisms un dažādi pavešanas veidi. Galvenais tēls ir vācietis, komplicētas kara galdaspēles “Trešais Reihs” lielmeistars, kurš atpūtu bērnības kūrortā ar sievu vēlas pavadīt viesnīcas istabiņā, izstrādājot jaunu spēles variantus. Tā tas īsti nesanāk, jo viņi sapazīstas ar dažādiem lohiem, viņš pats samīlās viesnīcas jaunajā saimniecē, viens no lohiem nomirst, viņš sāk pusalegorisku superpartiju ar pludmalē dzīvojošu rētainu laivu izīrētāju, sieva redz murgus un aizbrauc, viņš sāk afēru ar saimnieci, taču viss aiziet tik virpuļainā bezdibenī, ka vienīgā izeja beidzot izrādās padošanās. Tā kā viņam nav pat Evas Braunas, mūsu varonis pašnāvību neizdara, bet atgriežas Vācijā ar pakaļkājās iespiestu astīti.

Patīkami, ka romāna apvienojums līdz pat beigām ir pat ļoti sakarīgs un savstarpēji saistīts: katra daļa saspēlējas ar visām pārējām, paceļot to mazliet augstākā līmenī, bet vienlaikus paslēpjot tādā kā migliņā. Rodas nervus kutinoša apmaldīšanās sajūta, kurai tīkamību neļauj zaudēt autora drošā roka – gan jau viņš izvedīs kaut kādā skaidrībā. Līdzīgi ir arī pāris iepriekš lasītajos Bolanjo stāstos, un vismaz mana gala reakcija ir līdzīga: apmulsums un neticība pēkšņajām beigām, jo aizvien drīzākā drīzumā šķietami gaidāmā kulminācija pēkšņi izrādās pagaisusi psihedēlijas virpulī. Šoreiz tas daļēji varbūt tāpēc, ka romānu lasīju turpinājumos “Paris Review” žurnālā. Metode interesanta, taču paša ritms galu galā vienalga ir jēdzīgāks. Kaut kad noteikti gribēšu izlasīt arī Bolanjo lielākos darbus, taču tas diez vai būs tuvā nākotnē.

Komentēt

Filed under apraksti

Roberto Bolanjo


Roberto Bolanjo – XX gadsimta beigu dienvidamerikāņu Keruaka – biogrāfija ir pārāk interesanta, lai tās vietā uzreiz ķertos pie viņa darbiem. Viņa līdzgaitnieki gan saka, ka tā lielā mērā ir amerikāņu izdevēju fabrikācija, kuri savās uzvalku un skaitīkļu sēdēs nesaprotamu iemeslu dēļ bija nolēmuši monetizēt Bolanjo hipijisko priekšvēsturi, ne grāmatu sarakstīšanas laika platbriļļaino, ģimenisko tēvoci. Autors pats tolaik jau rāmi gulēja kapā un neiebilda, jo iepriekš jau bija paguvis publiski pasmīkņāt par pēcnāves slavas nolemtību. Tad nu izdevēji sakārtoja kaklasaiti un ķērās pie lietas, jo materiāla patiešām netrūka.

Uz to balstās arī viens no Bolanjo slavenākajiem darbiem: Los detectives salvajes (Mežonīgie detektīvi). Boksera/tālbraucēja un skolotājas dēls jaunībā pamanījās izcelties ar aktīvi komunistisku revolucionarizēšanos, kas beidzās ar pasēdēšanu cietumā un pāriešanu dzejiskā Čīles smalko aprindu iranizēšanā. Prozaiskāka darbošanās aizsākās tikai pēc pārcelšanās uz Spāniju un apjausmas par ģimenes apgādāšanas svarīgumu, jo trauku mazgāšana vakaros un dzejošana rītos bērnus uzturēt īsti neļāva. Par laimi, viņa izpratne par naudas pelnīšanu bija nevis krimiķi, bet viegli metafiziski apcerējumi par viltus nacistiem, distopijām, galdaspēlēm, dzejniekiem un velnsviņzina ko vēl. Visuma trauslo līdzsvaru viņa izaicinājumam izjaukt neizdevās, un aknas Bolanjo uzmeta īsi pirms mūža darba 2666 pilnīgas pabeigšanas. Tāds, lūk, mūžs četros normālos un sešos ūdenslējēja teikumos. Do, Dieviņ, nedo, Dieviņ.

Komentēt

Filed under autori