Tag Archives: dienvidamerika

Roberto Bolanjo – Trešais Reihs

 

Kā jau pienākas autora pirmajā romānā, “Reihā” ne obligāti sakarīgā maisījumā ir apvienotas lielākā daļa Bolanjo kaislību: galdaspēles, mistika, nacisms un dažādi pavešanas veidi. Galvenais tēls ir vācietis, komplicētas kara galdaspēles “Trešais Reihs” lielmeistars, kurš atpūtu bērnības kūrortā ar sievu vēlas pavadīt viesnīcas istabiņā, izstrādājot jaunu spēles variantus. Tā tas īsti nesanāk, jo viņi sapazīstas ar dažādiem lohiem, viņš pats samīlās viesnīcas jaunajā saimniecē, viens no lohiem nomirst, viņš sāk pusalegorisku superpartiju ar pludmalē dzīvojošu rētainu laivu izīrētāju, sieva redz murgus un aizbrauc, viņš sāk afēru ar saimnieci, taču viss aiziet tik virpuļainā bezdibenī, ka vienīgā izeja beidzot izrādās padošanās. Tā kā viņam nav pat Evas Braunas, mūsu varonis pašnāvību neizdara, bet atgriežas Vācijā ar pakaļkājās iespiestu astīti.

Patīkami, ka romāna apvienojums līdz pat beigām ir pat ļoti sakarīgs un savstarpēji saistīts: katra daļa saspēlējas ar visām pārējām, paceļot to mazliet augstākā līmenī, bet vienlaikus paslēpjot tādā kā migliņā. Rodas nervus kutinoša apmaldīšanās sajūta, kurai tīkamību neļauj zaudēt autora drošā roka – gan jau viņš izvedīs kaut kādā skaidrībā. Līdzīgi ir arī pāris iepriekš lasītajos Bolanjo stāstos, un vismaz mana gala reakcija ir līdzīga: apmulsums un neticība pēkšņajām beigām, jo aizvien drīzākā drīzumā šķietami gaidāmā kulminācija pēkšņi izrādās pagaisusi psihedēlijas virpulī. Šoreiz tas daļēji varbūt tāpēc, ka romānu lasīju turpinājumos “Paris Review” žurnālā. Metode interesanta, taču paša ritms galu galā vienalga ir jēdzīgāks. Kaut kad noteikti gribēšu izlasīt arī Bolanjo lielākos darbus, taču tas diez vai būs tuvā nākotnē.

Komentēt

Filed under apraksti

Roberto Bolanjo


Roberto Bolanjo – XX gadsimta beigu dienvidamerikāņu Keruaka – biogrāfija ir pārāk interesanta, lai tās vietā uzreiz ķertos pie viņa darbiem. Viņa līdzgaitnieki gan saka, ka tā lielā mērā ir amerikāņu izdevēju fabrikācija, kuri savās uzvalku un skaitīkļu sēdēs nesaprotamu iemeslu dēļ bija nolēmuši monetizēt Bolanjo hipijisko priekšvēsturi, ne grāmatu sarakstīšanas laika platbriļļaino, ģimenisko tēvoci. Autors pats tolaik jau rāmi gulēja kapā un neiebilda, jo iepriekš jau bija paguvis publiski pasmīkņāt par pēcnāves slavas nolemtību. Tad nu izdevēji sakārtoja kaklasaiti un ķērās pie lietas, jo materiāla patiešām netrūka.

Uz to balstās arī viens no Bolanjo slavenākajiem darbiem: Los detectives salvajes (Mežonīgie detektīvi). Boksera/tālbraucēja un skolotājas dēls jaunībā pamanījās izcelties ar aktīvi komunistisku revolucionarizēšanos, kas beidzās ar pasēdēšanu cietumā un pāriešanu dzejiskā Čīles smalko aprindu iranizēšanā. Prozaiskāka darbošanās aizsākās tikai pēc pārcelšanās uz Spāniju un apjausmas par ģimenes apgādāšanas svarīgumu, jo trauku mazgāšana vakaros un dzejošana rītos bērnus uzturēt īsti neļāva. Par laimi, viņa izpratne par naudas pelnīšanu bija nevis krimiķi, bet viegli metafiziski apcerējumi par viltus nacistiem, distopijām, galdaspēlēm, dzejniekiem un velnsviņzina ko vēl. Visuma trauslo līdzsvaru viņa izaicinājumam izjaukt neizdevās, un aknas Bolanjo uzmeta īsi pirms mūža darba 2666 pilnīgas pabeigšanas. Tāds, lūk, mūžs četros normālos un sešos ūdenslējēja teikumos. Do, Dieviņ, nedo, Dieviņ.

Komentēt

Filed under autori

Mario Vargass Ljosa – Kapteinis Pantaleons un sieviešu labo pakalpojumu rota

Grāmata ir forša un interesanta, un izraujama ātri kā maza bļodiņa ar rozīnēm šokolādē, kas to padara par ideālu pludmales lasāmvielu. Pirmkārt, būs smieklīgi un izklaidējoši. Otrkārt, varēsi uzpūsties no domas, ka lasi dienvidamerikāņu Nobelistu, kas apkārtējo acīs tevi viennozīmīgi padarīs par Apollona un Einšteina krustojumu. Kaut patiesībā puse grāmatas ir seksuālas viendomības ar daudziem gailīšu apcerējumiem. Otra puse – farss par superapzinīgu militāristu Pantohu, kurš saņem uzdevumu izveidot prostitūtu rotu, lai remdētu karavīru seksuālo apetīti. Godprātīgi veiktais darbs, pievarot birokrātiju, ģimeni un uzpērkamos žīdmasonu medijus, to padara par vienu no svarīgākajām armijas sastāvdaļām, kuras uzdevumu veikšanai atvēlēti vairāki kuģi un lidaparāti. Un tā uz priekšu. Dienvidamerikas socreālisms, h.

Izlasīju pāris dienās, dažos uzrāvienos. Vienīgo šķobīšanos beigās izsauca kārtējais ziņojumu izmantojums stāsta virzīšanai. Formas absurdais pretstats saturam smīdināja pirmās reizes, bet pēdējās gribējās kaut ko straujāku, ar mazākiem oficiālās komunikācijas piedevu ūdeņiem. Kā, piemēram, pārsteidzoši viegli lasāmās pārklāto dialogu nodaļas, kas manām interneta diskusiju izstaipītajām smadzenēm bija tikpat kā minerālūdens. Peru sociālā satīra mani tomēr īpaši nekrata – citādi arī domātu citādi

.

Komentēt

Filed under apraksti

Ernesto Sabato – Tunelis


Starptautiskā mākslinieku mēneša turpinājumā – Austrumeiropā populārais, bet citur piemirstais argentīniešu krutaka Ernesto Sabato gabals par gleznotāju, kurš izslavēts par darbu arhitektonisko izsmalcinātību. Protams, tas patiesībā nozīmē, ka viņš ir aptracis analizētājs, kurš ne vien no mušas, bet arī ausu vaska spēs uztaisīt zilo vali un pārliecināt sevi, ka tāds tas vienmēr ir bijis. Kādudien viņš ieķeras savu darbu izstādē pamanītā meitenē, jo viņa uzcītīgi vēro gleznas stūrī impulsīvi uzzīmēto vēdlodziņa ainavu, kuru visi kritiķi līdz tam ir ignorējuši, bet kas viņam pašam šķiet personiski nozīmīgākā fīča. Par spīti visiem pārsistajiem krīpīguma un stalkerisma rekordiem sākas romāns, kas gleznotāja māksliniecisko īpatnību dēļ ātri vien abiem pāraug murgā. No SAVAS APZIŅAS tuneļa redzot tikai sīku realitātes fragmentu, viņš pamanās to mūždien pārvērst mālkāju konstrukcijās, izsecinot visu par viņas gultas un jūtu dzīvi. Kā jau pienākas kārtīgam dienvidnieku māksliniekam, tas izraisa pastāvīgu svaidīšanos no mīlas ārprāta līdz naida ārprātam, līdz viņš noslepkavo meiču. Vienvārdsakot, tipiski.

Tas arī bija grāmatas galvenais klupšanas baļķis manā acī. Viss – domas, sižeta savērpieni, stils u.t.t. – bija labā līmenī, bet nekas īpaši nepaķēra, jo centrālā fiška par analītiskā prāta atombumbas potenciālu vairs nebūt nav tik oriģināla un spēcīga kā bija 1948. gadā. Ja grāmatu būtu lasījis pirms +/- pieciem gadiem Kamī un Sartra vietā, bet viņus – tagad, iespaids droši vien būtu apvērsts. Bet tā: forša (un ļoti īsa, jo tas faktiski ir ne-pārāk-garstāsts) grāmata, kuras galvenā vērtība – psīcholoģiskums – padara to drīzāk “na ļubiteļa”. Tāpēc arī vērtējums lielākoties atkarīgs no intereses par attiecīgo tēlu (rēķinoties, ka negaidītas atklāsmes var negaidīt). Manā gadījumā – ne pārāk. Visas grāmatas laikā tikai pāris reižu uznāca vēlme dalīties teksta/sižeta/idejas fragmentā, un ne pārdomas, ne sajūtas neraisījās protagonista līmenī. Tāpēc…

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti