Turpinot bloga graujoši grandiozo objektivitātes ceļu, izlēmu, ka jāapraksta arī nupat izdotie Dilana memuāri manā tulkojumā. Jo grāmata ir fantastiski izcila, garantēti sagādās neskaitāmus intelektuālus, fiziskus un emocionālus orgasmus, turklāt ikvienu lasītāju padarīs par izcilu mūziķu, dzejnieku un memuāristu.
Tas (varbūt) ir neliels pārspīlējums, tomēr tulkojot patiešām izjutu nelielu smeldzi par grāmatas neesamību savos pusaudža gados. Tā būtu lieliski piemērota daudzkārtējai pārlasīšanai un nepiepildāmu sapņu sakurināšanai par došanos muzikālos stopēšanas ceļojumos, sacerot dziesmas pamestu ceļu malās. Atmiņu stāsta fragmentārisms (grāmatā būtībā ir tikai četras Dilana dzīves epizodes, starp kurām nav neviena slavenākā albuma ierakstīšanas laika) vilšanos rada tikai sākumā, jo drīz vien saproti, ka citur lasāmo faktu vietā Dilans piedāvā četras garas prozas dziesmas, ļaujot iegrimt grāmatā uzreiz un neatkarīgi no atvērtās lappuses, ķert kaifu no domu plūduma, nemitīgās, tomēr vienmēr sasaistītās lēkāšanas no literatūras mūzikā, tad ceļošanā, atpakaļ mūzikā, ģimenes dzīvē, atkal mūzikā, ceļā satiktajos dīvaiņos… Pārlasot pirms divarpus gadiem tapušo tulkojumu, lielāki iebildumi pašam, par laimi, ir tikai divi: teikumu struktūra reizēm ir dikti neveikla, un zemsvītras piezīmes ne vienmēr ir vajadzīgas. Tobrīd mēģināju visā tekstā pārvadīt Dilana garu latviešu valodā, iztēlojoties, kā viņš runātu un rakstītu latviski. Tagad arī oriģinālu un tā garu uztveru mazliet citādi. Abzolūta gada grāmata vienalga.
Divās rindkopās 