Reja Bredberija (1920-2012) piemiņai

Runājot par zinātnisko fantastiku, bieži izmantoju Perseja un Medūzas galvas metaforu.  Lai neskatītos patiesībai tieši virsū, vari lūkoties pāri plecam, bronzas vairoga virsmas atspulgā. Tad atmuguriski atvēzējies ar zobenu un nocērt Medūzai galvu. Fantastika tēlo lūkošanās nākotnē, taču patiesībā tā vēro esošās realitātes atspulgu. Tai ir tāda kā atsitienredze, kas ļauj rakstniekam izklaidēties ar rikošetiem, neliekot uzturēt pārspīlētu intelektuālismu un pašrefleksiju.

(..) Vai zināt, kāpēc skolotāji bērniem dod manas grāmatas? Jo es runāju mēlēs. Es rakstu metaforās. Ikviens mans stāsts ir atmiņā paliekoša metafora. Lielās reliģijas ir vienas vienīgas metaforas. Cilvēkiem patīk stāsti par Bābeles torni un Danielu lauvu alā. Šīs metaforas ir tik spilgtas, ka tās nevar aizmirst, no tām nevar paslēpties – un skolu bērniem tas patīk. Tāpēc viņi lasa par stāstus par dinozauriem un raķetēm, un kosmosa cīniņiem. Visu mūžu esmu skraidījis pa laukiem un aplūkojis tuvumā it visu, kas iekrīt acīs. Kaut ko pamanu, apskatu no visām pusēm un redzu, jā, tur ir stāsts. Tas bērniem patīk. Mani stāsti tagad ir publicēti tūkstošiem krājumos. Tur esmu labā kompānijā. Citi rakstnieki tur parasti ir metaforās rakstījušie aizgājēji: Edgars Alans Po, Hermans Melvils, Vašingtons Ērvins, Nataniēls Hotorns. Viņi visi rakstīja bērniem. Varbūt viņi to slēpa, bet patiesībā viss bija tieši tā.

(Divas rindkopas no Bredberija intervijas Paris Review, kas pilnībā izlasāma šeit: http://www.theparisreview.org/interviews/6012/the-art-of-fiction-no-203-ray-bradbury)

Čaina Mjevils – Embassytown

Tātad tā: kādā tāltālas galaktikas robežplanētā cilvēki visnotaļ jauki sadzīvo ar Citiem, kuru divdaļīgā valoda ir simtprocentīgi konkrēta, bez jebkādām abstrakcijām, meliem un citām lietām. Lai runātu par idejām, viņi atsaucas uz cilvēkiem, kuriem reiz lūguši darīt kaut ko nosacīti simbolisku. Romāna protagoniste Avise ir viena no šādiem izredzētajiem: tas viņai ar laiku lieti noder, jā, protams, planētas glābšanai. Pa vidu ir liels apjoms frīkainu vizuāļu, infantīlu politikas spēļu, brūkošas pasaules un lingvistisku pārdomu: četru Embassytown vaļi.

Pirmo Mjevila grāmatu Perdido Street Station pārtraucu pusvārdā, pārguris no detaļu okeāna, tāpēc sākumā lielākais pārsteigums bija Mjevila prasme vienā-divos “starp-citu” teikumos lieliski sasummēt cilvēkus un idejas. Gan stāsts, gan valoda salīdzinājumā ir kļuvusi daudz muskuļotāka un saspriegotāka. Ja nebūtu tēlu divplākšņainības un neretās pārvēršanās karikatūrās, varētu vieglu sirdi pats sev to ieteikt kā viegli akadēmiskas noslieces fantastikas romānu atpūtai no visiem psiholoģiskajiem, simboliskajiem un komiskajiem reālismiem. Diemžēl tēliem piemīt nelāgs paradums īsu brīdi pēc kļūšanas interesantiem pārvērsties par džihādistu parodiju (vai ko nu kurais), tāpēc drīz vien no romāna intrigām man palika tikai patukšas planētas liktenis un valodas dzimšanas versijas tuvplāns. Par laimi Mjevila rakstnieciskās dotības spēja to padarīt par izbaudāmu un bieži pat izjūtamu procesu.

Fantastikas skumja

Izlasot Bereļa interviju ar Kreicbergu (par otrā grāmatu kaut kad vēlāk), atcerējos paseno vēlmi izteikt skumjas par paša attiecībām fantastisko literatūru. Lieta tāda, ka pēdējos gados vairākkārt esmu mēģinājis atgūt bērnības nekritisko sajūsmu par robotiem, citplanētiešiem un drošsirdīgajiem padomju kosmonautiem, kuri devās nāves briesmās, lai tikai ļautu komunismam aprīt vēl kādu pasauli. Mēģināju Lemu, Mjevilu, Skotu Linču, Prečetu, Delaniju, bet ikreiz atdūros tai pašā sienā: jā, stāsts jauks, idejas interesantas – bet prātu tas nesastaipa, žāvas neatbaida. Tāpēc puse no šajā desmitgadē pusratā atstātajām grāmatām ir bijušas sci-fi/fantasy plauktiņa darbi.

Tā visdrīzāk ir t.s. žanru literatūras problēma, jo atlikušo pusi lielākoties veido krimiķi, vēsturiskie gabali u.tml. Par to arī skumja, jo stāstu savērpumi joprojām silda sirdi un palīdz nodoties ģimeni graujošiem atstāstiem. Diemžēl tieši to uzsvērums un vieglums, kas ļauj tekstu lasīt ar smadzeņu desmito tiesu, ir arī patikas gals. Domas aizmaldās, pēc piecdesmit lappusēm attopos, ka puse tēlu ir nezināmi, un lasīšana kļūst garlaicīgāka par jaundīgušu burkānu ravēšanu. Jā, protams, internet, ir jau ir zinātnisko, filozofisko un politisko ideju cilāšana priekšā un pakaļā, bet tās man samaitājis laikam jau tieši internets, kur visas šīs idejas ir caurlasītas neizturami daudz reižu. Pat žanra meistardarbos reti esmu redzējis patiešām labu, vispusīgu un neuzkrītošu to iepīšanu stāstā, bet biežāk izplatītās sludināšanas vietā tad jau labāk lasīt satīru. Tāpēc  tuvākais pēdējos gados lasītais fantastikas darbs man ir Lao Še “Kaķiešu pilsēta” – sižetiski pilnīgi neattīstītas dumības, toties nav arī izlikšanās un deguna celšanas gaisā. Esmu mainījies, sevi bērnībā pat vairs neatpazītu.

Čaina Mjevils

Britu fantastikas jaunā viļņa ledlauzis Čaina Mjevils (China Mieville) man bija sakritis uz nerviem vēl pirms es iespēju izlasīt kaut lappusi viņa sarakstītā. Vienubrīd grāmatforumos bija neiespējami ieiet, neredzot divdesmit spiedzošas sajūsmas pārpilnas apspriedes par viņa jauno grāmatu, katru iepriekšējo grāmatu, Hugo un Nebulām vai vīrišķīgo zoda līniju. Tad tas pats sākās arī nopietnākos saitos, ar Guardian priekšgalā, un, eh. Atlika vien noticēt un cerēt, ka autors patiešām ir lasīšanas vērts.

Bet, jā, fakti. Tātad Mjevils ir uzaudzis Londonā, pastrādājis Ēģipte, pastudējis antropoloģiju un marksismu, padarbojies politikā un uzrakstījis pa kādam desmitam fantastisku tēlu pārpilnu grāmatu un politzinātnisku rakstu. Viens no fantastiskākajiem tēliem parasti ir pasaule: sašķiebta, kājām gaisā apgāzta, ķepīga, burbuļojoša, trīcelīga – dzīva abās labākajās vārda nozīmēs. Tā nereti šķiet izstrādāta daudz uzmanīgāk un cītīgāk par pārējiem tēliem: kukaiņcilvēkiem, kaktuscilvēkiem, putncilvēkiem, dubultcilvēkiem un normālcilvēkiem. Kā liecina vikipēdijā piecās sekundēs atrasts citāts, tie vairāk ir kā spīdīgas spēļmantiņas, lai pievilinātu arī cilvēkus, kurus neinteresē Lielās Lietas (politika un tās mahinācijas). Un tas ir ļoti labs mērķis – bez jebkādas ironijas.