Tag Archives: humors

Stīvens Līkoks – Literary Lapses

Atturīgais noformējums ir īsti vietā, jo Līkoka pamatdarbs bija politiskā ekonomiki, bet humoristiski skeči – t.i., šai līdzīgas grāmatas – drīzāk hobijs. Stāstiņus būtībā var iedalīt trijās kategorijās: zinātniski nopietnā valodā aprakstīts pilnīgs bezsakars, parodijas – nu, un hiperbolizēts un situācijā ielikts kāds cilvēkos vai to darbības sfērā pamanīts absurds. Piemēram, tālaika skolas grāmatu paradums matemātikas teksta uzdevumos darbojošās personas apzīmēt ar A, B un C. Vai visziņi iluzionistu izrādēs. Tas, protams, neizklausās pēc kā tāda, kas liktu krist smieklos gar zemi un sist ar plaukstu pa ceļiem, grīdu un pieskrējušo palīgu sejām, taču šeit rezultāts pārspēj komponentu summu.

Lielā mērā mana patika gan ir skaidrojama ar konkrētā humora veida tuvumu un bērnības patiku pret Līkoka uzvārdu un darbiem. Latviski ir iznākusi viņa skeču izlase “Izģērbtie džentlmeņi”, un tur ir aptuveni puse no “Literary Lapses” satura. Desmitkārtēja joku pārlasīšana gan nebija tik aizraujoša kā varētu šķist, bet arī pārējie skeči lielākoties bija tai pašā līmenī. Un izrādījās, ka patika pret šāda veida humoru nav zudusi – paguvu jau sakrist uz nerviem draudzenei, mēģinot atstāstīt skeču par grāmatu atstāstītājiem (kas gan arī bija viss points). Smieklīgums lielākoties slēpjas absurdā, kas ir gan situācijās (jau minēto A, B un C personifikācija un iedzīvināšana melodramatiskā asargabalā), gan sižetos (kas sākas bravūru un iluminācijām un pamazām saskumst un, murminot pie sevis, ielien atpakaļ būdā), gan izmantotajās metaforās (no absolūtās viduvējibas Džona Smita biogrāfijas: “Her mere presence made Smith feel as if he had swallowed a sunset”). Vienvārdsakot, patika. Vairums arī būtu īsti vietā kā stendapi – vēlams ar pilnīgi nopietnu ģīmi.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

P. G. Vudhauzs – The Mating Season


Manam pirmajam Vudhauzam (t.i., Džīvsa-Vūstera stāstam) sižets ir trakāks par visiem meksikāņu murgiem kopā ņemtiem. Mums ir desmit jaunieši, kārtīgi sadalīti pa abiem dzimumiem, kas grib viens otru fantastiskākajās kombinācijās. Vai arī negrib, bet izliekas, ka grib, lai viņu gribošais jaunietis gribētu vairāk. Vai otrādi. Vienvārdsakot, stāsts, kas padziļina respektu pret savedējiem, kuriem tas viss ir jāatceras un jāņem vērā. Un autoru, kurš visus romanču pavedienus ir godam savijis milzīgā mezglā un tad atkal visnotaļ eleganti atšķetinājis.

Problēma gan ir faktā, ka visa tā sižeta šķetināšanās lielākoties notiek pēc stingras formulas, kas sāk krist uz nerviem jau grāmatas pusē. Ikvienā nodaļā Vūsters (ar Džīvsa palīdzību) ar lielām pūlēm uzlabo situāciju, bet tad pienāk TVISTS, atklājās agrākā uzlabojuma nevēlamās sekas, un viss sačakarējas vēl vairāk. Un tā kādas pārdesmit reizes. Tomēr valoda ir rets garšīguma un tīrības apvienojums, stāstā ik pa laikam parādās arī kāda smieklīga aina (lielākoties gan slepstiks), un arī formula patiesībā ir visnotaļ veiksmīga, jo dzen lasītāju uz priekšu, neļaujot nolikt grāmatu. Tāpēc grāmatai veltīto laiku nenožēloju, bet vēl vienam līdzīgam cepumam – Vikipēdija saka, ka Vudhauzam viss ir pēc vienas “ģeniālas” (citāts) šnites taisīts – diez vai pieķeršos. Ja nu vienīgi dikti sagribēsies kaut ko iepriekš lasītu, bet uz kādas citas grāmatas pārlasīšanu ķēriena nebūs.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti