Jasunari Kavabata – Sniegu valstībā

Viens no maniem literatūras lasīšanas hobijiem ir brišana cauri stāstu iekšējiem pavedieniem, kas sasaista sākumu ar beigām, redzes tēlus ar sižeta tēliem, vienas darbības ar citām u.t.t. Nez kāpēc iekšējās atsauces šķiet daudz interesantāks un vērtīgāks uzmanības koncentrēšanas veids nekā iebūvēto simbolu un zemtekstu šķetināšana. Iespējams, tas vienkārši tāpēc, ka pirmais padodas daudz labāk par otro. Vismaz tā es pie sevis domāju, drūmi laužoties cauri “Sniegu valstībai” ar apziņu, ka lielākā daļa stāsta guļ uz tāliem jumtiem augstu pāri galvai, atstājot mani pašu trīsvientulībā ar dīki noskaņotu Tokijas paviršības speciālistu un ugunīgu kalnu ciemata geišu. Kā sapratu, viņu romāns deg tikai no vienas – meitenes – puses – nu, un tad romāns beidzas.

Grāmatai būtu lieti noderējis ievads un zemsvītras piezīmes, jo pēc stāsta (100 izretinātu lappušu darba) izlasīšanas pat dažas noķertās zīmes šķita visai mazjēdzīgas – sākot jau ar nosaukumā minēto sniegu, kas visnotaļ labi, taču pretēji gaidām korelējās ar meitenes jūtu karstumu. To izskaidroja pēcvārds ar paskaidrojumu, ka Japānā simbolizē uguni/karstumu. Tad es pie sevis nolamājos un izlēmu, ka “Tūkstoš dzērvju” lasīšu pēc doktora grāda iegūšanas Japānas kultūrā, jo citādi beigās izrādīsies, ka putni taipusē simbolizē pazemību un locīšanos vai kaut ko tikpat neiespējamu, vēl vairāk pastiprinot manu neandertālisma sajūtu. Tāpēc nākamā grāmata būs kaut ko vieglāks – piemēram, kodolfiziķa pārspriedumi par lietu kārtību. No citām domām atturēs Satori portāla laipni latviskotā Kavabatas Nobela lekcija.

Jasunari Kavabata

Jā, Japānā ir arī citi rakstnieki bez Murakami. Daži pat visnotaļ ievērojami. Lielais XX gadsimta vidus melanholiķis Jasunari Kavabata bija pirmais japāņu rakstnieks – Nobela prēmijas laureāts, un joprojām tiek uzskatīts par vienu no pasaules literatūras izcilniekiem. Viņa apsēstība bija īsi, plaukstas lieluma stāsti – pat vairums no romāniem nepārsniedz divsimts plašām atstarpēm apdrukātas lappuses. Protams, viņa darbos īsums drīzāk liecina par dziļumu, aicinot meditēt pie katra teikuma pat bez zāles un citiem palīglīdzekļiem.

Arī pats Kavabata bija ieinteresēts meditētājs un Nobela lekciju izmantoja dzenbudisma slavināšanai. Īsa biogrāfijas pārlasīšana rāda, ka daudz citu prieku viņam nebija: vecāki un vecvecāki nomira agrā bērnībā, romantisku mīlestību pēc paša vēlas jaunības atzinuma viņš netika pazinis, sirdij tuvo Japānu izpostīja karš, bet mūža beigu tuvākais draugs, ne mazāk slavenais Jukio Misima, izdarīja pašnavību, liekot Kavabatam nakti pēc nakts slīgt raustīgos murgos. Droši vien tāpēc viņa paša gals (saindēšanās ar gāzi) izraisīja baumas par iespējamu pašnāvību. Kas cits atliek kā rakstīt un meditēt – nu, jaunības gados varbūt arī daudz tusēt, ko visu mūsu cienītais arī aktīvi darīja.