Vonnegūta mīlestība

Divās rindkopās rakstīt par Vonnegūtu ir bezjēdzīgi ne vien tēmas plašuma, bet arī apkārtējā zināšanu līmeņa dēļ. Tā nu ir sanācis, ka Latvijā gandrīz visi aktīvie lasītāji Vonnegūtu pazīst labāk par saviem vecvecākiem, mani ieskaitot. Par nacionālās Vonnegūta mīlēšanas īpatnībām rakstīt neuzņemšos, bet par personiskajām gan. Turklāt turpināšu to šajā rindkopā, jo citādi pēc ievada paliks tikai viena – UN KO TAD? Toties tagad vēl varu pastāstīt par slavenā trīsromānu izdevuma nepiedienīgo vāku, kas uzreiz piesaistīja trīspadsmitgadīgā rindkopaiņa uzmanību, totāla apjukuma un aussmaida sajaukumu, tūlītējo pārlasīšanu līdz “Čempionu brokastis” pārzināšanai Šveika un Nasretdina līmenī, viņa jauntulkoto grāmatu lasīšanu grāmatveikalā bez tērēšanās, agrīno skolotāju nodzēstā rakstītkaifa atdzimšanu ar Kilgora Trauta stāstu sacerēšanu iedomātā Vonnegūta balsī…

Tieši viņa balss mani savaņģoja pirmā. Tai nebija jāpiešaujas, tai nebija jānotic – man Vonnegūts vienkārši cilvēciskā valodā stāstīja savu smadzeņu saturu. Pirms pāris gadiem izmēģinājumam paklausījos Lopkautuves sākumu viņa paša izpildījumā – laiks tās bija tikai uzlabojis. Tagad katrā vārdā un teikumā caurspiedošais farss radīja ne vien publiskus smieklus, bet arī Apjausmu par tajos apslēpto Patiesību. Pēkšņi sajutu Vonnegūtu kā cilvēku, gandrīz redzēju viņa histērisko izmisumu par absurdo dzīves un vēstures pildījumu. Šķita, ka tieši tas arī līst pāri lūpām kā pārvārījies piens, kuru autors nepraktiskuma dēļ nemāk apmaisīt un noturēt zem vāciņa. Tas bija kā nevaldāmos smieklos pāraugusi Kafkas klusā kliegšanā. Pierakstīta draudzīgā balsī ar pieredzējuša komiķa veiklību samaisot prātu un ārprātu dzīves proporcijās. Mani tā uzreiz ievilka atvarā, lai izspļautu veļasrullī izgrieztā iekšpasaulē.