Emīls Zolā – Nana

Pie pirmās “Nana” grandiozās vakariņu ainas beigām es griezu zobus un bungoju ar pēdu pret grīdu, cenšoties nepadoties vēl pirms īstas romāna sākšanas. Otrā vakariņu aina jau bija paciešama, trešā ieinteresēja, bet ceturtajā megatusā attiecības apspriedošie cilvēki galvā bij pārvērtušies kosmiskos soģos un mītu tēlos, saķērušies episkā cīņā ellišķīgas apokalipses priekšā. Bija reāli kruta, kā saka, jo sevišķi pēc tam, kad blociņā pierakstītie/ieskicētie tēli pārgāja smadzenēs un neprasīju atsvaidzinošu pārlasīšanu ik pēc pāris lappusēm.

Zolā ir viens no 19. gadsimta franču literatūras superzeļļiem, kuru litvēstures grāmatās lielākoties piemin kā siekalām šķīstošu naturālisma aizstāvi. Neapšaubu grāmatas (vēl jo vairāk tāpēc, ka man joprojām nav īstas skaidrības par naturālisma oficiālo izskatu), taču “Nana” nebija gaidīto pirkstu falangu pieclappušu aprakstu. Stāsts bija mazliet manierīgs, mazliet moralizējošs un mazliet pārdetalizēts, taču manam mazizglītotajam skatam visnotaļ iederīgs 19. gs. beigu stilā. Iekšējo simbolu un vispārinošu metaforu vienalga netrūka, un sižetiskā viļņa pieaugšana bez tiem pat nebūtu iedomājama. Citādi paliktu tikai miljons džeku (un meitenes) siekalošanās varietē aktrises/prostitūtas priekšā un gumijota grimšana Izvirtības Zaņķī. Arī interesanta tēma, bet 20 romānu ciklu tādi pastāstiņi diezin vai noturētu. (“Nana” Zolā ciklā ir devītā grāmata – cepuri nost ikvienam, kurš tās visas izlasījis.)

Fransuā Rablē – Gargantija

Šī nu bija reize, kad teksts darbojās man neaizsniedzamos līmeņos. Baznīcas lietas mani interesējušas daudz mazākā mērā par augu slimībām vai dažādu dzīvnieku vairošanās īpatnībām, un 16. gadsimta reliģiskās peripētijas pat ar bagātīgiem skaidrojumiem grāmatas beigās (diemžēl ne lappušu apakšā) ir un paliek absolūti sveša pasaule. Tāpat arī viduslaiku romāna žanrs. Diemžēl Gargantijas (Rablē eposa pirmās grāmatas) satīra pamatā vēršas tieši pret šīm abām lietām, vijot atsauces tik biezā putrā, ka slīkšanas sajūta ir ne sliktāka kā purvā. It kā visapkārt notiek daudzas un dažādas lietas, bet prāts ir tādos džungļos, ka tās uztvert iespējams tikai ļoti retos brīžos. Pat tad labākajā gadījumā spēju tikai attāli novērtēt autora izdomu un prāta spējas, ne aizrauties vai izbaudīt, vai kaut pasmieties.

Vienubrīd, piemēram, Rablē uzmanību pievērsis nogurdinošajam Bībeles praviešu dzimtas koka sarakstam. Rezultāts ir ne mazāk nogurdinošs, toties divreiz garāks joku praviešu saraksts ar Maukuzālu, Dāvidu Lutausi un Zigiju Vīnvēderi (piemēri izdomāti). Rupji ironiskas grāmatas man parasti patīk, taču tobrīd sapratu, ka 600 lappuses ar peņu jokiem un piedauzīgām vārduspēlēm nav īsti manā garā, bet pārējo uztvert vienkārši nespēju. Labāk ceturto reizi pārlasīšu Donu Kihotu.