Tag Archives: komikss

Kregs Tompsons – Blankets


Jauks, emocionāli piesātināts coming-of-age komikss ar dažām interesantām reliģiski filozofiskām spēlītēm. Nepaķēra mani tā, lai aktīvi iedziļinātos, bet pēcgarša dīvainā kārtā labāka par lasāmsajūtu, tā kā pieļauju, ka varētu vismaz pašķirstīt vēlreiz. No vienas puses, tur bija teju visas nepieciešamās laba stāsta sastāvdaļas – saistoši tēli, precīzi atlasītas situācijas, labi savīts stāstījums -, taču lasot tas ne uz brīdi nesalīmējās kopā. Varbūt tas tāpēc, ka sižetiskās un idejiskās lietas šķita atrautas, pēc idejas “notika tas-un-tas-ta, tad paliku viens un sāku Domāt”. Vismaz piezemētības dēļ viņam lielākoties izdodas Domājot neizklausīties pēc loha, taču uz nerviem tas sakrīt vienalga.

Tas tad ir galvenais iemesls, kas attur no pārlasīšanas domas. Vardarbīgas vēlmes pret bālo naratorzēnu man uzmācās jau pirmajā komiksa trešdaļā, un īpaši just viņam līdzi neizdevās arī turpinājumā. Bet atkal no pirmās puses – viss pārējais bija līmenī un neuzķertu domu un detaļu pārlasīšanai pietiktu. Tad varbūt arī rastos kaut kāda sakabe. Pagaidām narators rada drīzāk zooloģisku interesi, jo es esmu no pavisam citas planēta, bet viņa grāmatas pasaule mani ievilka tikai retos brīžos. Citiem būtu labāk, jo objektīvi iebildumi pret darbu īsti neceļas.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

Mardžāne Satrapi – Persepolis

Izlēmu pirms ķeršanās pie “Blankets” izraut cauri arī, šķiet, augustā iesākto Persepoli, jo nupat kā reiz arī sanāca otro reizi noskatīties filmu. Abas ir par autores dzīvi dzimtajā Irānā un traku sieviešu apsēstajā Austrijā pirms pārcelšanās uz Franciju. Lielās devas kari, revolūcijas, nelaimīgas mīlestības, joki, rokenrols, savādnieki un viss pārējais, kas padara dzīvi un stāstus par to interesantus. Kā izrādās, arī Teherānas augstdzimušie cilvēki raud, mēģinot izdzīvot un uzdzīvot valsts XX gs. beigu vēstures kūleņos. Par to arī viss stāsts. Piebilde filmu redzējušajiem: grāmatā nav daudz papildus ainu/joku, toties aizlāpīti vairums šķietamo stāstījuma caurumu un tas kopumā ir krietni dziļāks, tā kā izlasīt vienalga būs interesanti.

Patiesībā man Persepole šķiet kārtējais pierādījums, ka atsevišķu atmiņas uzplaiksnījumu, ap noteiktu kodolu centrētu vinješu kaleidoskops ir viens no labākajiem autobiogrāfiskā stāsta veidošanas veidiem. Tas visnotaļ precīzi atbilst atmiņas īpatnībām un dod iespēju izstāstīt daudz vairāk pašpietiekamu stāstu, kas, savukārt, neļauj atslābt uzmanībai, tēlus atklāj daudzpusīgāk kā tas būtu iespējams vienotā naratīvā un pilnā mērā izmanto smadzeņu mīlestību pret stāstiem kā informācijas/pieredzes nodošanas rīku. Kā galvenais uzdevums tad paliek pietiekami daudz saistošu un jēgpilnu notikumu sagādāšana, to pārstrādāšana stāstos un iekšējas loģikas nodrošināšana kopējā naratīvā. Un šeit tas ir paveikts ja ne izcili, tad ļoti labi. Katra vinjete ir vienlaikus pastāvīga un saistīta ar visām pārējām, stāstījums un attēli liek just līdzi ne vien tēliem (vai arī autorei, ja runājam par viņai netīkamajiem personāžiem), bet arī Irānai un tās nesenās vēstures ārprātā ierautajiem cilvēkiem ārpus grāmatas lappusēm. Turklāt joku graudi ir izbārstīti teju vienlaidā ceļā cauri grāmatai, ļaujot nemanāmi iet un iet līdz vēlai naktij, tos uzknābājot. Pasauli kājām gaisā neapgriezīs, bet sirds lēkāšana un saistoši pavadītas divas-trīs stundas garantētas.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti