Guntis Berelis – Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

Vislielākie iebildumi man tomēr ir pret vāku. Labi, ka e-versija nav jāslēpj no ciemiņiem.

Bereļa romānā netrūkst līķu kalnu, asiņu jūru un citu klišejtopoloģijas iezīmju, nemaz nerunājot par literatūrvēsturiskām traģikomēdijām un individuālām drāmām. Un tomēr skumjākais brīdis grāmatā bija īsi pirms puses, kad mani pārmāca sajūta, ka turpinājumā nevaru gaidīt neko vairāk par atkārtošanos, variācijām par tēmu, atkārtošanos un varbūt arī kādu patiešām foršu ainu. Lielā mērā tā arī bija: slaktētājs slaktēja, upuri mira un lopiņi nodevās lopiskām izdarībām. Mākslas un tās radītāju ciešā saistība ar minētajām izdarībām domu katlā sautējās līdz pat beigu daļai.

Žēl, jo uzstādījums bija daudzsološs un sākumā arī krietni interesants: divi paralēli stāsti par neģēlīgiem māksliniekiem, kuri neģēlīgi izmanto meitenes savu mākslas darbu radīšanā. Pa vidu vēl aptrakušu veču orķestris (pavedienu ar pārējo tā īsti arī neieraudzīju – lieks mājiens uz mākslinieciskā procesa neglīto realitāti kā romāna tēmu?), autora tēla cieša iesaistīšana, kautiņi, seksošanās… Lasīt bija aizraujoši, smadzenes arī kustējās, varēju lasīt un pat neskumt, ka piemirsto atslēgu dēļ līdz pat vēlam vakaram biju iestrēdzis ārpus mājas. Tad sākās atkārtošanās. Kāpinājumam tā nereti ir noderīga, taču pat pašironiskos, nemitīgi aci piemiedzošos stāstos būtu labi nedarīt to tik atklāti – vai vismaz parūpēties, lai lasītāja interese patiešām tiktu kāpināta. Labi, ka vismaz literatūrvēsturiskajā stāstā ņemšanās bija daudzveidīgāka, iestrēgstot aplī tikai retumis.

(P.S. Cepure nost Bereļa priekšā par stāšanos e-avangardā. Grāmata par maziem naudiņiem iegādājama http://www.publicetava.lv – par spīti otrās puses izraisītajam nīgrumam pirkt iesaku vienalga – kopējais baudījums ir lielāks par prasītajiem naudiņiem. Autora stāsts par sevi lasāms šeku: http://lasitajaspiezimes.wordpress.com/2012/12/13/berelis.)

Mēs. XX gadsimts

Stāstu krājums “Mēs. XX gadsimts” ir mēģinājums ar literatūras – personisku, bet izdomātu naratīvu palīdzību izstāstīt XX gadsimta Latvijas vēsturi. Tuvplāns šai gadā, tuvplāns tai gadā, bet kopā – vesela filma. Grāmatas idejiskā autore ir Gundega Repše, kura tās konceptā atvēlējusi vietu tikai rakstniecēm, jo sieviešu pieredze esot nepelnīti nostumta oficiālajā vēsturē un literatūrkritikā. Par spīti sākotnējiem aizspriedumiem pret apgriezto seksismu, beigās nākas vien atzīt, ka ideja ir nostrādājusi: autores lielākoties patiešām koncentrējās uz aizmirsto sieviešu pieredzi, kas arī stāstiem piedeva personiskāku, tuvāku un tāpēc skarošāku toni.

Tā kā vairākas autores pazīstu personīgi, apraksta vērtējumi un secinājumi uz viņām neattiecas: neko sliktu tak vienalga neteiktu. Bet arī pārējās rakstnieces vai nu notur parasto līmeni, vai arī iedarbojas negaidītā veidā: piemēram, Ābeles darbi līdz šim man runāja garām, bet “Sīrups” vārdu dzeju uzsvēra mazāk, un ļāva izcelties tekstā ieslēgtajam dramatismam. Patiesībā līdzīgi bija ar citiem stāstiem, kas visi jautās koncentrētāki, paredzēti vairāk lasītājiem, ne sēņotājiem. Bija arī pāris izņēmumi: Repšes un Manfeldes stāstos es pavisam vienkārši apmaldījos vārdu mežā un neko nesapratu. Vairums citu tomēr patika ne vien man, bet arī citiem tuvajiem, mazāk aktīvajiem lasītājiem, tā kā drošu sirdi varu teikt, ka ne visa mūsdienu latviešu sieviešu literatūru ir tik tālu stratosfērā, kā to nereti mālē. Vismaz krājumā “Mēs” dominē runāšana caur saknēm.

Vizma Belševica – Bille

Skolu es pabeidzu bez obligātās latviešu literatūras bagāžas galvā, jo dažus no tiem pēc apraksta vai pirmajiem pieciem teikumiem atzinu par garlaicīgiem salīdzinājumā ar kosmosa zirnekļu cīņām, dažiem autoriem biju izlasījis citus, mājās vai bibliotēkā atrastus darbus, bet vēl citus vienkārši bija slinkums meklēt. Un labi, ka tā, citādi “Billi” tagad nebūtu lasījis, paliekot bez vienas no šīgada patīkamākajām grāmatām. Tai nav pasaules dižgaru vēriena, dziļuma, paralēlo dimensiju un visādu citādu fīču, toties sajūtu nodošanas ziņā Belševica gan ar viņiem var droši sacensties. Reputācijas dēļ gaidītā raudamgabala un/vai dabas aprakstu gabala vietā dabūju mājīgu, neuzkrītoši reālistisku un psiholoģisku, brīžiem sāpīgu, brīžiem mīlīgu, brīžiem smieklīgu gabalu par pirmskara cilvēkiem Pierīgā un (mazliet) laukos.

Grāmatu veido daudzas ainas ar mainīgām noskaņām un uzsvariem, kas pārvietojas no pašas mazās Billes dzīves uz atslēgcaurumā redzēto vecāku dzīvi, viņu kašķiem, radiem, radu kašķiem, draugiem un draugu kašķiem. Lēnā meitenes pieaugšana minimāli maina viņas dzīvesziņu un iebūvēto nepatikšanu magnētu, tā kā pat lēnākajās, “mākslinieciskākajās” ainiņās vienmēr ir kāds interesants moments, kas lasīšanu padara patīkami ievelkošu. Domāju drīzumā uzzināt, vai meitenes tālākā pieaugšana abos grāmatas turpinājumos nemazinās efektu. Bet tikmēr Billi droši saucu par sev patīkamāko pārsteigumu latviešu literatūrā kopš Apsīšu Jēkaba stāstiem.

Zigmunds Skujiņš – Kailums

Man “Kailums” bija foršs, viegli un ātri izlasāms gabals, kura visuresošo masku motīvs ir tik sasodīti visuresošs kā ceļu policista daikts viņa rokā. Vienlaikus tieši šī vienkāršā centrētība lielā mērā, šķiet, ļauj romānam pacelties, jo Skujiņa rokā tajā brīžiem vēl ir jūtama nestabilitāte, taču tēmas esamība darbojas kā tāds balsts, kas neļauj būvei pavisam saļurkāties. Tās gan ir tādas rūgumpoda skumjas, atklājot, ka grāmata ne mēģina, ne plāno pacelties augstākā lidojumā kā sākumā varētu šķist. Ja lasītājs nesacerēsies, nervi tekstam atsauksies, un ļaus to uztvert pienācīgi – kā jauku jauniešu gabalu ar noderīgu vēstījumu, kas ideāli būtu lasāms vēlajos pusaudža gados.

A stāsts ir par izmainītu pasauli – jaunas rūpnīcas jaunu strādnieču pārpildīto mazpilsētu Randavu. Tur atbrauc vēstuļu sarakstes atvilināts puisis, un visi ar lielu azartu sāk Ņemties. Kailuma grāmatā nav, ir tikai aizlienētu apģērbu slānis uz slāņa, neviens nespēj būt pats un to vien dara kā izliekas. Tikai vecie vēl turpina dzīvot savā galvā, kaut arī ir viegli apjukuši un tā kā iemēģina roku maskēšanās sportā. Tas viss ir lielisks pamats sižeta pavērsienu un atklāsmju pusmiljonam, kas diezgan līdzīgi sadalās pa vienkārši negaidītām, bet iekšēji loģiskām, motīvus/tēlus atklājošām un abzolūti abzurdām. Izklaide garantēta. Par to Skujiņam arī paldies.

Zigmunds Skujiņš

Pēdējais latviešu prozas klasiķis nav no tiem cilvēkiem, kuri blogu atstātu papuvē, ne vārda nepasacījuši. Kopš piecdesmito otrās puses viņš ir rakstījis daudz, un cilvēki viņu ir lasījuši dikti: pēc paša aplēsēm grāmatu kopējais metiens visās valodās pārsniedzot septiņus miljonus. Pēdējos gados lasītāju iekāriens gan šķiet samazinājies pat par spīti lēnā un pamatīgā garā “Mansarda” apkopotajiem rakstiem: ārpus visnotaļ šaura literatūrcilvēku loka par Skujiņu nekādas sarunas vai pat ieminēšanos savā divdesmitvidusgadnieku paaudzē neesmu dzirdējis. Līdzīgs nojaušamās vērtības kritums – no daudz lasīta, apspriesta un mīlēta rakstnieka uz interesentu muzeja objektu – piemeklējis laikam tikai Ādamsonu. Vēl jo savādāk tas tāpēc, ka Skujiņš nebūt nav lielāku sagatavotību prasošs Džoiss vai Dostojevskis; viņa stāsti un romāni ir ļoti tieši un cilvēcīgi, pat motīvi un zemteksti (vismaz gabalos, kurus pats esmu lasījis) turpat vien mētājās – viens uzcirtiens ar kapli un rokā būs.

Lai nu kā ar rakstnieku pazīšanu, Skujiņa-cilvēka stāsts ir šāds: piedzimis 1926. gadā pusmūža vecākiem, pirms kara sācis daudz lasīt un pat rakstīt, bet tad, jā, sākās karš. Sākumā slēpies no vāciešiem, kuri nogalināja viņa draugu un līdzgaitnieku, tad ticis pie krieviem un karā iekšā. Intervijā ar Bereli viņš atzīst, ka cilvēkus šaut un pašam nonākt krustugunīs viņam tā nav gribējies, ka izdarījis Šveikā smalki aprakstīto gājienu: ar maizes klaipa starpniecību iešāvis rokā, par ko ieticis slimnīcā. Tā arī viss karš pagājis, braukājot no vienas svešzemes nākamajā, līdz sanācis aizbēgt no internēto nometnes. Tad jau karš bija galā, un divdesmitgadīgais Skujiņš ņēmās darboties laikrakstos un žurnālos. Kā noprotams no biogrāfijām, pirmie stāsti un grāmatas izraisīja ideoloģisku ņemšanos līdz “Kolumba mazdēli” 1961. gadā kļuva par bestselleru un neviens vairs īsti nevarēja Skujiņam piesieties. Pēc pāris sānsoļiem septiņdesmitajos sākās grāmatu pļaujas laiks, kas tā īsti pierimis tikai pēdējos desmit gados (ja neskaita kopotos rakstus).

Imants Ziedonis – Epifānijas

Ziedoņa epifānijas iepriekš biju lasījis, bet sen un fragmentāri, skolai minimāli nepieciešamajā apjomā. Vācietis patika vairāk. Te pārāk daudz valodas, pārāk maz tiešuma. Tā likās. Nesanākot ieplūst, joprojām ir tāpat. Toties kad sanāk, sanāk niriens, slīciens, jaunas pasaules atklāšana. Tad atkal cauri tekstam parādās cilvēks ar saviem aizspriedumiem, mērķiem un sarauktu pieri, sakniebtām lūpām, pārmetoši paceltu kaulainu pirkstu. Ziedonis paceļ Visumā, Ziedonis paliek bez Visuma, viens ar vārdiem un neizteiktām delfu komentāru dusmām. Tekstā atvadas pamāt viegli. Jā, jā, paldies, paldies, būs jau labi, neesam tak bērni, kakas ēst nemēģināsim.

Joprojām labāk patīk ij “Garainis, kas veicina vārīšanos”, ij pasakas, ij tas pats Vācietis. “Kurzemīt” gan vēl jāizlas. No epifānijām galvenais guvums ir Ziedoņcilvēka uztveršana, daži uzraušanas, galvas sagriešanās brīži. Labākās ir krutas, sliktākās ir vienkārši kaitinošas. Droši vien lasot ar sirdij pielīmētu roku un pāragru aizgrābtību acīs būtu citādi. Varbūt vēlāk būs citādi. Bet šobrīd varu teikt vien to, ka miniatūras ir dzejniekcilvēcīgas.

Toms Kreicbergs – Dubultnieki un citi stāsti

Pēc dažiem pirmajiem stāstiem lielāko Kreicberga grāmatas baudījumu sniedza tās iedošana tuviniekiem. Viņi tekstā iegrima uzreiz un tajā palika vēl kādu laiku pēc pāris norādīto stāstu izlasīšanas. Tad es grāmatu paņēmu un noliku somā, lai neizjauktu iespaidu. Mazās devās Kreicberga stāsti ir ļoti jauki un pavelkoši, bet pēc trim-četriem gribot negribot mani pārņēma vēlme jaukt tos pa sastāvdaļām. Par spīti lielākoties dažādajām (un bieži burvīgajām) pasaulēm un konkrētajiem notikumiem, stāsti radīja viena būvveida netīšas uzķeršanas iespaidu (galvenais izņēmums: Nebulam nominētais Žeņas gabals), kas tad tiek izmantots dažādās stāstniecības spēlēs. Par laimi, tas ir labs būvveids, ar labu brīnumsajūtas, melodrāmas un intrigas sajaukumu.

Iespējams, sākotnējā pārsteigumprieka pāraugšanu vieglas vilšanās skumjās sekmēja krājuma sasteigtības sajūta. Pēc grāmatas izlasīšanas atmiņā bija palikuši akurāt divarpus gabali, kamēr lielais vairums šķita garākā apjomā izvērsta forša ideja – rotaļa bez kārtīgam stāstam nepieciešamā dziļuma vai iesaistības. Jā, stāstniecības elements krājuma darbos bija latviešu literatūrai neraksturīgi (un patīkami) nozīmīgs, tomēr tas pārāk bieži bija tikai ātri iecirsts celiņš stāsta fantastidejas (un tapšanas iemesla) mežā, nevis māņu, mājienu, dziļāku nozīmju un atklāsmju pārpildīts gājiens. Tāpēc autoru prātā paturēšu un attīstībai sekošu, bet pārlasīšanai “Dubultniekus” neatstāšu.

Kāpēc es pārtraucu lasīt Grīna “Nameja gredzenu”

“- Kāds bezdievīgs zemnieku kārtas cilvēks noslepkavojis muižas amtmaņa dēlu Joahimu Brunnengrēberu un pats aizbēdzis uz leišiem, pirms bēgšanas vēl (..) nogriezdams junkuram Joahimam galvu (..).
(…)
– Viņš nevar būt viens pats tās slepkavības vaininieks, – hercogs Fridriķis šņāca, nobālis no bailēm un dusmām.
(…)
– Jūsu gaišība, es liku apcietināt viņa trijus brāļus un četrus no radiem un kaimiņiem, jo ir tiesa, ka tik šausmīgs asinsdarbs nevar būt viena cilvēka izdomāts un pastrādāts.”

Zigmunds Skujiņš – Gulta ar zelta kāju. Leģendas par Vējagaliem

Vot, beidzot latviešu grāmata, kuru varu bez īpašām iebildēm ieteikt izlasīt gandrīz visiem. Spilgti tēli, divsimts leģendu katrai gaumei – no piedzīvojumu stāstiem līdz kara gabaliem, līdz romancēm, līdz psiholoģiskajam reālismam – minimālas nodevas sovjetismam, pa celi sitami joki un sirdi kausējoši attiecību līkumi. Kam mums arābu pasaku miljoni, ja tepat blakus ir tālbraucējs Noass, zvaigžņu apžilbinātais Indriķis, neizdevusies smalkmadāma Leontīne un memļaks Atis? Arī valodas vieglais, ironiskais smaids ir mums tuvāks. Un tur ir par zemi un laukiem. Un vispār.

Ok, ok, pazust hiperbolās arī nav labi. Kāda trešdaļa-puse tēlu un leģendu aizslīd tikpat kā nemanot, atsevišķos stāstus apvieno asinis nevis kopsižets, par kuru autors atceras tikai reizumis, bet apakšdomas ir samanāmas tikai ar ļoti apzinātu meklēšanu un filozofēšanu. Tak nozīme tam nav liela, jo visas 450 lappuses ir sasodīti interesantas pasaules piepildītas. Lasi tik un priecājies, pa reizēm nolasot kaut ko priekšā un ātri vien aizmirstot īsās pasūrošanās, ka te nu gan varēja labāk/īsak/garāk/gudrāk/vienkāršāk.

Vladimirs Kaijaks – Visu rožu roze

Re, te arī viegli metaforisku, viegli grotesku īsstāstu apkopojums par zirnekļiem, kas izaug kārtīga suņa lielumā un iekāro cilvēkus, rozēm, kas izplešas pa puspasauli un iekāro otru pusi, jeb – citējot anotāciju – par cilvēku sevī un cilvēku pasaulē. Pēcvārdā aprakstīto šausmu nav daudz, bet no baudījuma grūti izvairīties. Par spīti ievilktajiem stāstu ievadiem, mūsdienām pārāk piezemētajiem fantāzijas lidojumiem un nereti automātiskajām beigām tie lielākoties ir lasāmi ar patiesu interesi. Kaijaks gan nepalaiž garām nevienu iespēju pamoralizēt, taču mēmi bargais sirdsapziņas iemiesojums vienalga tricina dūšu, un mūžīgos labākas pasaules meklējumos pazudušais pilsonis neļauj nolikt grāmatu puslasītu.

Tādi tie tēli. Viņi gan te nav īsti galvenie – groteskās situācijas, kurās viņi tādu vai citādu iemeslu dēļ iekuļas ir tik spilgtas, ka tēli tajās nereti pazūd. Labākajā gadījumā kļūst par raksturiem, sliktākajā – izšķīst un aizmirstas. Kā pirmajā krājumā stāstā par iedomas, baiļu un vajadzības uzpūsto šausmoni Šnorhu. Gan tam, gan citiem, šķiet, pietrūkst pussoļa-soļa līdz izcilībai. Taču šī vienalga bija viena no retajām reizēm, kad grāmata bija par īsu. Žēl, ka vairums Kaijaka pārējo darbi, pēc atsauksmēm spriežot, ir visai viduvēji…