Tag Archives: latvija

Pauls Bankovskis – Sekreti


Ok, tagad Bankovski vairs ilgi nelasīšu. Sekreti ir itin jauks un kolorīts romāns bez īpašiem grēkiem un sasniegumiem, taču manās acīs tas viņu nereabilitē pēc “Drēbes jeb Ādama tērps” – jeb haltūras, kas man laupīja Bankovsknevainību. Biju dzirdējis labas lietas par Sekretiem, tāpēc to atrašana draudzenes vecāku plauktos pamudināja saņemties un dot viņam otro iespēju apliecināt savu slavu kā nu jau vidējās paaudzes topa rakstniekam. Iespējas došanu nenožēloju, taču ekperimentu turpināšanai jēgu neredzu.

Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad īpašās formas meklējumi, manuprāt, nav attaisnojušies. Var gan saprast arī autoru: romānā ieslēptie stāsti lielākoties ir patiešām aizraujoši, turklāt paaudžu sāgas formāts ļauj grāmatu pacelt kādu līmeni augstāk, viegli (par ko paldies) norādot uz vecticībnieku kultūras izšķīšanu un tajā paslēptajiem dārgumiem. Tomēr trīcelīgā reivera maniere pārlekt paaudzes katrā otrajā rindkopā (turklāt nenogruntējot ainas ar pietiekami atpazīstamiem enkuriem) prasa tik lielus koncentrācijas un atmiņu resursus, ka pēc noorientēšanās laikā vairs nepaliek spēka ieiešanai/emocionālajai līdzjušanai jaunajā stāstā, kurš nākamajā rindkopā vienalga atkal tiks pārtraukts. Tāpēc ātri vien uznāk pofigisms – vēl jo vairāk tāpēc, ka morāles vārdā (subjektīvi) interesantākais ministāsts – mistiskais brāļu greizsirdības eposs – tiek nobīdīts maliņā par labu kolhoznieku romances pelēcīgajam melodramatismam.

Komentēt

Filed under apraksti

Marģers Zariņš – Viltotais Fausts jeb pārlabota un papildināta pavārgrāmata


Atzīmi šoreiz nelikšu vienkārša iemesla dēļ: vismaz puse Marģera nolūku un iedomu man noteikti gājušas secen. Par to pārliecinājos, jau pēc lasīšanas pašķirstot īstā Mārlova Fausta. Nezgan, cik no daudzajām atsaucēm ir kas vairāk par vienkāršu dekorāciju vai sīku diodi kopējā jēgas gaismā, un vai tāda tur maz ir rodama. Pēc pirmās izlasīšanas redzu vien tūkstoš spuldzīšu, kas rada tikpat lielu (ne)kārtību kā jebkuras pilsētas ugunis. Tēli uzrodas un aiziet pēc autora pieprasījuma, arī viņam pašam reiz pajokojot par deus-exu, kas gan to nepadara mazāk kleinu. Tāpēč sižetā laime man te nebija meklējama, jo tas drīzāk izskatījās no drāts puņķu sugas – kaut ar vairākiem dikti jaukiem izgājieniem (un varonīgā krievu pilota nokrišanu no debesīm beigās). Jā, protams, labi gribot, daili var atrast arī tur, taču tā lielā mērā būtu sevis mānīšana, tvarstot jēgu tukšumā un skaistumu pūtītēs – kā jau iemīloties, galu galā.

Taču arī grāmatas izdaudzinātā valoda man biežāk griezās zobos nekā masēja smadzeņu baudas centrus. Tiesa, lappusēm ritot, līdzsvars pamazām pārvirzījās uz labo galu – daļēji pieraduma pēc, daļēji autora (paldies!) uzliktajiem grožiem vecvārdu/vietvārdu/barbarismu dāsnajā bārstījumā katrā teikumā. Tam visam bija jaušams arī jēdzienisks mērķis, parodējot un izņirdzot laikus un cilvēkus u.t.t., u.tjpr., taču šai gadījumā Marģera galvenais panākums bija lasītāja nokausēšana. Bija gan arī no nekurienes izpeldošas aliterācijas un atskaņošanās, kas reizēm dzemdēja smaidu sejā, taču kopumā spēlēšanās man bija krietni par daudz – tas ir kā saņemt piedrāztu sīrupa kannu nāsī gribētās konfektes vietā. Pārāk smagnējas un uzspēlētas manām ausīm beigu beigās izrādījās tās nemitīgās rotaļas. Līdz galam mani tomēr aizvilka nenoliedzami foršie tēli un grāmatas vēriens, plašais laika zīmējums, kā teiktu literatūras skolotāji. “Līdzi māksliniekam cauri laikiem” tomēr ir jauks piedzīvojums, pat ja ausī pastāvīgi runājošais līdzbraucējs tev jau sākumā neko daudz neiejūsmina. Mazohisms un vēlme beidzot sasmieties ar autoru mani gan ar laiku varētu iedzīt otrajā lasījumā.

Turpiniet lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

Nora Ikstena – Dzīves stāsti


Viens no patīkamākajiem pārsteigumiem pēdējā laika iebridienos Latvijas literatūrā. Mana līdzšinējā pazīšanās ar Ikstenas darbiem sākās ar “Konstantinovu” un beidzās ar “Amor Fou” (bez jebkāda vidus), tāpēc saprotamā kārtā bija radies manāms piesardzīgums pret viņas literārajiem veikumiem. Taču “Dzīves stāsti” ir ne vien lasāmi ar reti atslābstošu interesi, bet arī visnotaļ izjūtami un pārdomājami – un ko vairāk no stāstiem prasīt īsti neklātos. Jā, tās lielākoties ir apļojošas kāda tēla apjautas ar valodas spēlēm un anālajiem impulsiem, taču atšķirībā no citas līdzīga stila literatūras pašmērķīguma sajūta rodas vien retumis (kā pēdējā stāstā). Biežāk – kā “Amariļļi”, “Lakatiņš baltais”, “Naģe” – tie ir darbi, kurus drošu sirdi celt angļu, turku vai ķīniešu lappusēs: vismaz uz brīdi viņu sirdis iepukstēs līdzi mūsējām.

Tiesa, vismaz puse stāstu ir vienkārši viegli pārstrādājami un aizmirstami. Aprakstītās sāpes un problēmas ir gana dziļas un lielas, taču sirds apmaldās teksta vijumos, bet prātam tur jebkurā gadījumā nav daudz darāmā. Tie tad ir dvēseles stāsti, kas tai pieskaras tikai ar pirkstu galiem. Neviens tur nav savvaļas zirgs, kas aizraus tevi stepē un piedzīvojumos, taču pamaz arī vanagu, kas ieapļos līdz centram un tad kritienā ieknābs tieši sirdī. Tak tieši to dēļ arī lasi un paciet tos apskretušos vilkus, kas Ikstenas dzīves stāstos klamzā pārsvarā. Tāpēc ar tiem var pagaidīt: ja nu sanāk vēl kāds stāstu krājums, to izlase var izrādīties lieliska dāvana nacionālās literatūras pieviltajiem.

Turpiniet lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

Jānis Ezeriņš – Noveļu izlase


Bildē gan redzama cita grāmata, jo savējo internetos neatradu. Tas ir no 50.-tajiem ar pareizu ievadu par nožēlojami dekadentiskajām tendencēm Ezeriņa agrīnajās novelēs un ceļa atrašanu īsi pirms nāves ar došanos reālistiskākā virzienā, atmaskojot “neatkarīgās” Latvijas buržuāzijas tukšumu. Pēc tam norāda arī autora apsēstību ar interesantiem sižetiem, atstājot novārtā visu pārējo. Un tam grūti nepiekrist, jo vairums noveļu patiešām atgādina mazliet literārāk savītus draugu nostāstus ar virsū uzkarinātu morāli. Vai vienkārši pagarākas fabulas ar tvistu, kas smird jau pie tuneļa ieejas. Tiesa, arī tie gabali ir itin viegli apēdami, – kamēr nesāc lasīt vairākas noveles no vietas. Stāsts sapīts forši, tēli ir plakani, bet pietiekami spilgti un valodas kamolam kaķis nav laists virsū.

Par laimi, ir arī kruti gabali, kas paceļ vienkāršo recepti augstākā līmenī. Piemēram, “Iegātnīša”. Krutums te slēpjas ne tehniskos vipendronos, sajūtu smalkumā, aprakstu precizitātē vai ideju oriģinalitātē… nē, pēdējo gan ņemu atpakaļ. Stāsts par jauku meiteni precību vecumā ar vecākiem piederošu māju, kas izrādās visu potenciālo precinieku galvenais interešu objekts, lielā mērā ir foršs tieši tēmas svaiguma dēļ. Jo sevišķi, ja pirms tam izlasītas desmit noveles par cēliem dēkaiņiem un skopiem bagātniekiem, kuri sajūk prātā sava skopuma & bagatības dēļ. Tomēr galvenokārt “Iegātnīša” ir labi izpildīta klasiskā traģēdija kompaktā izpildījumā ar atmiņā paliekošu protagonistu (kurš gan nav dižvaronis) – un tā joprojām ir iedarbīga lieta. Tas pats arī izpildās Ezeriņa lielā hita “Cilvēks mārkā” gadījumā, btw, kur protaga kritiens gan ir virpuļaināks un niansētāks, taču idejiski mūsdienās nodrāzts līdz idiotismam. Bet Ezeriņš jau nav vainīgs, ka pagājis gadsimts un Latvija kļuvusi miljons reižu piesātināka ar dažādiem naratīviem.

Turpiniet lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

Vilis Lācis – Cilvēki maskās

Ja nebūtu padomju laiku un Lāča sasmērēšanās, viņš šobrīd itin labi varētu būt kulta autors jaunajiem alternatīvistiem. Par literatūras smagsvaru nez vai kļūtu, jo sižets un tēli (vismaz šai grāmatā) ir drīzāk plakātiski un vairāk atgādina ideju iemiesojumus ka dzīvus/ticamus cilvēkus, da i konsekvences manāmi trūkst. Raksturos ir nianses u.t.t., taču tās kaut kā īsti neizveidojas vienotā personas sajūtā, radot drīzāk pašmērķīguma sajūtu pielietojumā. Tāda pati nelaime arī pašam stāstam, valodai un visam pārējam. Viss bezjēgā svaidās apkārt kā tāds ūdensmērītājs.

Tiktāl skabargas. Tomēr sižets ir savīts sasodīti lietprātīgi, tēli ir simpātiski pat par spīti savai kartona šizofrēnijai, un grāmatas morālais slānis ir ideāli piemērots paštaisnuma uzbangojumiem arī lasītājā. Galu galā stāsts ir par jaunu rakstnieku (trakoti meistarīgu, krutu un garīgi augstu mērķējošu čali) un viņa cīņu ar izkurtējošo sabiedrību. Jā, nodrāzts bez gala, tak darbojas vienalga. Vēl aromātam un garšai piešpricēta mīlas līnija ar jaunu aktrisi (meistarīgu, sabiedrības mazliet apreibinātu, taču garīgi augstu mērķējošu meiteni), plaši sižeta līkumi (no Rīgas pašpuikām līdz gandrīz Valdeniskai būdai zvejniekciema stūrī) un rezultātā sanāk grūti noliekama grāmata. Saprotu, kāpēc mans eksemplārs nolasīts tā, ka no vākiem krīt ārā. Ja nebūtu tik didaktiska un atrisušiem pavedieniem pilna, vispār būtu kruta. Bet tā…

Turpiniet lasīt

1 komentārs

Filed under apraksti

Vilis Lācītis – Stroika ar skatu uz Londonu


Labā ziņa: grāmata ir ne tikai lasāma, bet arī interesanta. Tēvs izlasīja vienā bezmiega naktī, es – divās dienās, un par patērēto laiku nav nožēlas. Valoda nemežģī smadzenes, notikumi aizraujoši, bet atkāpes un joki – lielākoties smieklīgi. Protams, tas viss ir naga dziļumā, bet arī vienkārša hohma pa laikam ir forša. Drīzāk acīs grauž pārcenšanās. Ne tik daudz citās recenzijās nopaļātā kriminālintriga – grāmatai bija vajadzīgs kāds centrs, ap ko visam rotēt, lai tas nebūtu vienkārši ievākots blogs – cik paša astes cilāšana. Pat ja mūsu domas dažās lietās sakrīt, klišejiskas metaforas un banāli banāni nav tas labākais veids to paušanai.

Šī nu ir viena no tām grāmatām, kurās pat prasījās ar galveno sižetu/tēmu nesaistīti krikumi, lai būtu vieta vēl kādiem absurdiem tēliem un situācijām, kur naratoram iekulties. Savā būtībā “Stroika” ir saromānota ceļojuma grāmata, un tādās mani parasti ievelk kultūru sadursmes pārpratumi un jokaini cilvēki, kuriem ir paradums dadziski pieķerties ceļotājiem. Lasu to ne tāpēc, lai uzzinātu, kā tēls izkulsies no situācijas/pārvarēs konfliktu (kaut fonā kas tāds par ļaunu, protams, nenāk), bet gan vēlmē pēc jaunām un neparastām situācijām. Tas šeit jo sevišķi pietrūka arī tāpēc, ka Lācīša valoda izklaidē pati par sevi, turklāt viņam ir ķēriens uz feiniem atsevišķu notikumu aprakstiem. Citas lietas gan pieklibo, tāpēc nākamo grāmatu (ja tāda būs) diez vai lasīšu. Tāpēc arī tāda atzīme, jo plusus likt pie burtiem negribas. Bet ja tādi apraksti interesē, un mārtkõre par savu darbu sen neko nav iemuārojis – visnotaļ neslikts aizvietotājs.

Turpiniet lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

Regīna Ezera – Zemdegas

Atgriežoties Latvijā, protams, jālasa latviešu autori. Jo sevišķi, ja man pēc iespējas ātrāk jākļūst par ekspertu šai lietā. Tāpēc izrevidēju pažobeli, atradu Regīnas Ezeras “Zemdegas” un ķēros klāt. Skolā viņa nebija mācīta/sajāta, pats arī līdz tam biju izvairījies no a.god. autores, tāpēc sāku ar piesardzīgu optimismu. Vismaz līdz otrajai lappusei, kad pārpasaulīguma sajūtas panākšanai izvēlētais paņēmiens “piecrindu teikumos pastāstīšu, cik piedrāzti pārpasaulīgi tas viss bija” lika sakost zobus, lai aizturētu žāvas & lamas. Vēl pēc piecām lappusēm tās jau nebija ne prātā, jo sākās grāmatas pirmais cēliens, kurā parādījās dzīvi cilvēki, valoda pēkšņi pierima un detaļas vairs nebija tikai apkārtnes/sajūtas aprakstīšanas līdzekļi.

Un tad jau lielākoties varēja tikai priecāties par Ezeras smalko (tipa, niansēto, ne vairs mežģīņoto) rakstīšanu, dvēseļu redzēšanu un spēju padarīt interesanti lasāmas gandrīz visas 350 domu līkločiem pilnās lappuses. Turklāt latviskā ziepjopera (A grib B, bet B raujas projām, un A CIEŠ līdz nomirst, tā arī nepasakot par to ne vārda B) tiek pacelta pāri vietējo Hameleonu rotaļu plauktiņam ar vienkāršu tak iedarbīgu paņēmienu: sākumā un beigās tiek uzsvērta visa pasākuma nosacītība. Jā, pārāk tieši pat šim nodrāzti tiešajam līdzeklim, taču tas vairs neļauj izvairīties no vairākredzēšanas. Un ari latviski zemdedzīgās sirds klusā traģisma, ciematu kopienas neredzamā cilvētīkla & citu pārspīlētos vārdos saucamu lietu sajušanas. Un pat patētisma sadirstais sākums idejiski ir p.awesome: naratore ierodas pussapņa valstībā, kur redz miroņu baru un viņu mierā ierauga citkārt nesaskatāmos dziļumus un tos pavedienus un sniegpārslas, kas visu sasaista un maina. Tad saprot, ka arī pati ir mirusi (…NOSACĪTI!!!). Ja vēl dažviet nebūtu bezjēdzīgi izstiepts, citviet – pārmežģīņots, bet vēl citviet – samasturbēts, vispār būtu lieliski.

Turpiniet lasīt

Komentēt

Filed under apraksti