Death of a Salesman bija viena no spēcīgākajām pērn izlasītajām grāmatām. Lasīju vilcienā, neapzināti kodīdams džempera atloku, un vienreiz patiešām palaidu garām savu pieturu. Pēc lugas pabeigšanas gribēju ķert aiz piedurknes visus garāmejošos, lai pastāstītu par sajūtām un apjausmām. Viegli halucinogēnais, neizbēgamos ciklos un slāņos savītais stāstījums kādā brīdī vienkārši paņem smadzenes abām rokām un sāk to veidot kā plastilīnu, līdz šķietami vienkāršajā drāmā par amerikāņu pārdevēja grūstošajiem sapņiem un dzīvi redzi ne vien savu, bet visas pasaules ceļa slazdus un apmātības.
The Crucible – Sālemas raganu medību/Makartija komunistu medību drāma – ir daudz tiešāk simboliska un tāpēc (man) mazāk pārmācoši spēcīga, kaut pamatos ieguldītā cilvēkdrāma savīta daudz sarežģītāka un interesantāka. Līdzīgi kā Seilsmenī, lielu daļu spriedzes un līdzjušanas sāpju dod apziņa, ka viss vienalga beigsies dziļos sūdos, ka tēliem ar likteni cīnīties bezjēdzīgi – un tomēr viņi to dara (cik un kā nu kurš to spēj). Tā laikam varētu justies Dievs, raugoties uz mums. Arī šoreiz, pabeidzot lugu aizsēdējies un vēlu vakarā, noliku grāmatu ar izņurcītu dvēseli un neskaidru, bet spēcīgu vēlmi kaut ko darīt pasaules uzlabošanā. Tāpēc vien lugas var ieteikt ne vien Dievam, bet arī cilvēkiem.
Divās rindkopās 