Arturs Millers – I Don’t Need You Anymore

Mana pirmā iepazīšanās ar Millera tekstiem (un iemīlēšanās tajos) bija viņa īsstāsts “Buldogs” no Gordimeres HIV antoloģijas. Pirmajā lasījumā tas mani drīzāk samulsināja kā aizkustināja, tomēr nez kādā veidā palika prātā. Kad beidzot saņēmos pārlasīt, uz laiku kļuvu viegli apmāts ar stāsta vēstījumu un uzbūvi. Diemžēl Millera pirmais stāstu krājums nerada līdzīgu efektu. Tajā iekļautie darbi ne tuvu nešķiet tik koncentrēti, zem ādas palienoši un apziņu izpletoši. Šeit stāsti drīzāk rādās miglainu aprišu veidā kā aptuveni uzmetumi par svarīgām tēmām, bet ne tuvu ne tik rūpīgi izstrādāti, lai lasītājs varētu uz brīdi ieslīdēt autora pasaulē un tikt tur sakauts ar vienu asu sitienu.

“I Don’t Need You Anymore” stāstu auditorija drīzāk ir pats Millers – nu, un cilvēki, kuri grib vairāk uzināt par autoru un viņa iekšējo pasauli. Viņš pats to atzīst jau priekšvārdā, un tāpēc arī krājuma vājākie stāsti ir (vairāk intelektuāli kā emocionāli) interesanti. Par laimi, dažiem darbiem kājas ir pietiekami spēcīgas, lai droši stāvētu uz tām. “The Misfits” ir vīrišķīgi juteklisks šķēliens kovboju mītam, “Fitter’s Night” ir foršs pusaudžu laika lasāmgabals mugurkaula un acu zvaigžņu nostiprināšanai, bet “Please Don’t Kill Anything” un “Fame” ļauj saglabāt ticību ministāstu spēkam arī pēckafkas laikmetā. Krājuma šķidrums tomēr liek ilgotiespēc stingrākas rokas izveidota krājuma.

Arturs Millers – Death of a Salesman/The Crucible

Death of a Salesman bija viena no spēcīgākajām pērn izlasītajām grāmatām. Lasīju vilcienā, neapzināti kodīdams džempera atloku, un vienreiz patiešām palaidu garām savu pieturu. Pēc lugas pabeigšanas gribēju ķert aiz piedurknes visus garāmejošos, lai pastāstītu par sajūtām un apjausmām. Viegli halucinogēnais, neizbēgamos ciklos un slāņos savītais stāstījums kādā brīdī vienkārši paņem smadzenes abām rokām un sāk to veidot kā plastilīnu, līdz šķietami vienkāršajā drāmā par amerikāņu pārdevēja grūstošajiem sapņiem un dzīvi redzi ne vien savu, bet visas pasaules ceļa slazdus un apmātības.

The Crucible – Sālemas raganu medību/Makartija komunistu medību drāma – ir daudz tiešāk simboliska un tāpēc (man) mazāk pārmācoši spēcīga, kaut pamatos ieguldītā cilvēkdrāma savīta daudz sarežģītāka un interesantāka. Līdzīgi kā Seilsmenī, lielu daļu spriedzes un līdzjušanas sāpju dod apziņa, ka viss vienalga beigsies dziļos sūdos, ka tēliem ar likteni cīnīties bezjēdzīgi – un tomēr viņi to dara (cik un kā nu kurš to spēj). Tā laikam varētu justies Dievs, raugoties uz mums. Arī šoreiz, pabeidzot lugu aizsēdējies un vēlu vakarā, noliku grāmatu ar izņurcītu dvēseli un neskaidru, bet spēcīgu vēlmi kaut ko darīt pasaules uzlabošanā. Tāpēc vien lugas var ieteikt ne vien Dievam, bet arī cilvēkiem.

Arturs Millers

Pirmoreiz par Arturu Milleru uzzināju kā par vienu no Merilinas Monro bijušajiem vīriem. Toreiz šķita pietiekami liels kontrasts (un cerība), lai iekristu atmiņā. Pulicers, pagājušā gadsimta, iespējams, slavenākās lugas – viss ir sīkums salīdzinājumā ar īso laulību. Izrādījos duraks. (Viņa pēdējās attiecības 85+ gadu vecumā pārtrauca Millera nāve – meita tēva iemīļoto uzreiz pēc tam esot arī padzinusi. Jā, un pa vidu bija arī 40 gadus ilga laulība.)

Nodzīvojis gandrīz visu iepriekšējo gadsimtu, Millers lugas, romānu un stāstus lielākoties rakstīja par sava laika problēmam, interesantuma labad iepinot darbos krietnu devu psihedēlijas un veidojot plašus metaforu tīmekļus. Viņš bija vidēji aktīvs ateists un komunists, taču pūstošo kapitālismu u.t.t. kritizēja daudz smalkāk un izjustāk par aizokeāna domubrāļiem. Iespējams, tāpēc pirmie desmit dramaturga gadi viņam bija mazsekmīgi, taču nākamajos desmit viņš pamanījās sarakstīt četras no visu laiku slavenākajām amerikāņu lugām (All My Sons, Death of a Salesman, The Crucible, A View from the Bridge) un visnotaļ labi atzītu romānu.