Čaina Mjevils – Embassytown

Tātad tā: kādā tāltālas galaktikas robežplanētā cilvēki visnotaļ jauki sadzīvo ar Citiem, kuru divdaļīgā valoda ir simtprocentīgi konkrēta, bez jebkādām abstrakcijām, meliem un citām lietām. Lai runātu par idejām, viņi atsaucas uz cilvēkiem, kuriem reiz lūguši darīt kaut ko nosacīti simbolisku. Romāna protagoniste Avise ir viena no šādiem izredzētajiem: tas viņai ar laiku lieti noder, jā, protams, planētas glābšanai. Pa vidu ir liels apjoms frīkainu vizuāļu, infantīlu politikas spēļu, brūkošas pasaules un lingvistisku pārdomu: četru Embassytown vaļi.

Pirmo Mjevila grāmatu Perdido Street Station pārtraucu pusvārdā, pārguris no detaļu okeāna, tāpēc sākumā lielākais pārsteigums bija Mjevila prasme vienā-divos “starp-citu” teikumos lieliski sasummēt cilvēkus un idejas. Gan stāsts, gan valoda salīdzinājumā ir kļuvusi daudz muskuļotāka un saspriegotāka. Ja nebūtu tēlu divplākšņainības un neretās pārvēršanās karikatūrās, varētu vieglu sirdi pats sev to ieteikt kā viegli akadēmiskas noslieces fantastikas romānu atpūtai no visiem psiholoģiskajiem, simboliskajiem un komiskajiem reālismiem. Diemžēl tēliem piemīt nelāgs paradums īsu brīdi pēc kļūšanas interesantiem pārvērsties par džihādistu parodiju (vai ko nu kurais), tāpēc drīz vien no romāna intrigām man palika tikai patukšas planētas liktenis un valodas dzimšanas versijas tuvplāns. Par laimi Mjevila rakstnieciskās dotības spēja to padarīt par izbaudāmu un bieži pat izjūtamu procesu.

Čaina Mjevils

Britu fantastikas jaunā viļņa ledlauzis Čaina Mjevils (China Mieville) man bija sakritis uz nerviem vēl pirms es iespēju izlasīt kaut lappusi viņa sarakstītā. Vienubrīd grāmatforumos bija neiespējami ieiet, neredzot divdesmit spiedzošas sajūsmas pārpilnas apspriedes par viņa jauno grāmatu, katru iepriekšējo grāmatu, Hugo un Nebulām vai vīrišķīgo zoda līniju. Tad tas pats sākās arī nopietnākos saitos, ar Guardian priekšgalā, un, eh. Atlika vien noticēt un cerēt, ka autors patiešām ir lasīšanas vērts.

Bet, jā, fakti. Tātad Mjevils ir uzaudzis Londonā, pastrādājis Ēģipte, pastudējis antropoloģiju un marksismu, padarbojies politikā un uzrakstījis pa kādam desmitam fantastisku tēlu pārpilnu grāmatu un politzinātnisku rakstu. Viens no fantastiskākajiem tēliem parasti ir pasaule: sašķiebta, kājām gaisā apgāzta, ķepīga, burbuļojoša, trīcelīga – dzīva abās labākajās vārda nozīmēs. Tā nereti šķiet izstrādāta daudz uzmanīgāk un cītīgāk par pārējiem tēliem: kukaiņcilvēkiem, kaktuscilvēkiem, putncilvēkiem, dubultcilvēkiem un normālcilvēkiem. Kā liecina vikipēdijā piecās sekundēs atrasts citāts, tie vairāk ir kā spīdīgas spēļmantiņas, lai pievilinātu arī cilvēkus, kurus neinteresē Lielās Lietas (politika un tās mahinācijas). Un tas ir ļoti labs mērķis – bez jebkādas ironijas.