Guntis Berelis – Ugunīgi vērši ar zelta ragiem

Vislielākie iebildumi man tomēr ir pret vāku. Labi, ka e-versija nav jāslēpj no ciemiņiem.

Bereļa romānā netrūkst līķu kalnu, asiņu jūru un citu klišejtopoloģijas iezīmju, nemaz nerunājot par literatūrvēsturiskām traģikomēdijām un individuālām drāmām. Un tomēr skumjākais brīdis grāmatā bija īsi pirms puses, kad mani pārmāca sajūta, ka turpinājumā nevaru gaidīt neko vairāk par atkārtošanos, variācijām par tēmu, atkārtošanos un varbūt arī kādu patiešām foršu ainu. Lielā mērā tā arī bija: slaktētājs slaktēja, upuri mira un lopiņi nodevās lopiskām izdarībām. Mākslas un tās radītāju ciešā saistība ar minētajām izdarībām domu katlā sautējās līdz pat beigu daļai.

Žēl, jo uzstādījums bija daudzsološs un sākumā arī krietni interesants: divi paralēli stāsti par neģēlīgiem māksliniekiem, kuri neģēlīgi izmanto meitenes savu mākslas darbu radīšanā. Pa vidu vēl aptrakušu veču orķestris (pavedienu ar pārējo tā īsti arī neieraudzīju – lieks mājiens uz mākslinieciskā procesa neglīto realitāti kā romāna tēmu?), autora tēla cieša iesaistīšana, kautiņi, seksošanās… Lasīt bija aizraujoši, smadzenes arī kustējās, varēju lasīt un pat neskumt, ka piemirsto atslēgu dēļ līdz pat vēlam vakaram biju iestrēdzis ārpus mājas. Tad sākās atkārtošanās. Kāpinājumam tā nereti ir noderīga, taču pat pašironiskos, nemitīgi aci piemiedzošos stāstos būtu labi nedarīt to tik atklāti – vai vismaz parūpēties, lai lasītāja interese patiešām tiktu kāpināta. Labi, ka vismaz literatūrvēsturiskajā stāstā ņemšanās bija daudzveidīgāka, iestrēgstot aplī tikai retumis.

(P.S. Cepure nost Bereļa priekšā par stāšanos e-avangardā. Grāmata par maziem naudiņiem iegādājama http://www.publicetava.lv – par spīti otrās puses izraisītajam nīgrumam pirkt iesaku vienalga – kopējais baudījums ir lielāks par prasītajiem naudiņiem. Autora stāsts par sevi lasāms šeku: http://lasitajaspiezimes.wordpress.com/2012/12/13/berelis.)

Emīls Zolā – Nana

Pie pirmās “Nana” grandiozās vakariņu ainas beigām es griezu zobus un bungoju ar pēdu pret grīdu, cenšoties nepadoties vēl pirms īstas romāna sākšanas. Otrā vakariņu aina jau bija paciešama, trešā ieinteresēja, bet ceturtajā megatusā attiecības apspriedošie cilvēki galvā bij pārvērtušies kosmiskos soģos un mītu tēlos, saķērušies episkā cīņā ellišķīgas apokalipses priekšā. Bija reāli kruta, kā saka, jo sevišķi pēc tam, kad blociņā pierakstītie/ieskicētie tēli pārgāja smadzenēs un neprasīju atsvaidzinošu pārlasīšanu ik pēc pāris lappusēm.

Zolā ir viens no 19. gadsimta franču literatūras superzeļļiem, kuru litvēstures grāmatās lielākoties piemin kā siekalām šķīstošu naturālisma aizstāvi. Neapšaubu grāmatas (vēl jo vairāk tāpēc, ka man joprojām nav īstas skaidrības par naturālisma oficiālo izskatu), taču “Nana” nebija gaidīto pirkstu falangu pieclappušu aprakstu. Stāsts bija mazliet manierīgs, mazliet moralizējošs un mazliet pārdetalizēts, taču manam mazizglītotajam skatam visnotaļ iederīgs 19. gs. beigu stilā. Iekšējo simbolu un vispārinošu metaforu vienalga netrūka, un sižetiskā viļņa pieaugšana bez tiem pat nebūtu iedomājama. Citādi paliktu tikai miljons džeku (un meitenes) siekalošanās varietē aktrises/prostitūtas priekšā un gumijota grimšana Izvirtības Zaņķī. Arī interesanta tēma, bet 20 romānu ciklu tādi pastāstiņi diezin vai noturētu. (“Nana” Zolā ciklā ir devītā grāmata – cepuri nost ikvienam, kurš tās visas izlasījis.)

Cēss Noteboms – Rituals

Nīderlandes rakstnieks Cēss Noteboms (Cees Nooteboom – vvz, kāds varētu būt īstais latviskojums) jau padsmit gadus ik rudeni tiek minēts pie reālākajiem Nobela prēmijas laureātiem literatūrā, bet vēl aizvien ir pamanījies palikt bešā. Rituāli ir viens no viņa slavenākajiem romāniem, kaut Noteboma gadījumā “slavenība” vienalga ir ļoti nosacīta. Tajā stāstīts par dzīvei cauri šļūcoša diletanta attiecībām ar trim tradīcijām un rituāliem ļoti pietuvinātiem cilvēkiem. Visi trīs beigās izdara pašnāvību. Vienam no viņiem bija autistiska fiksācija uz seno Japānu. Tas arī ir aptuveni viss, ko atceros no vasarā lasītās grāmatas.

Īsti pat nezinu, vai rūpīgāka lasīšana daudz līdzētu. Varbūt pārlasīšana, bet nejūtu pārliecību, ka tā dotu jebko vairāk – baudu, atklāsmes, dajebko – par nejauši izvēlēta dzīvokļa grāmatkalna eksemplāra vienreizēju caurskatīšanu. Kā nojaušams, mans mīļākais žanrs nav eiropilsētnieciski intelektuāls teksts, kurā katrs vārds izvēlēts pēc ilgas zoda kasīšana eksistenciālās pārdomās. Interesanti, ka lasot sajūtas bija patīkamākas, atceros arī līdzjūtību un dažkārtēju pasmīkņāšanu, taču tagad to visu ir pārklājusi līdzīga bezjēdzības sajūta, kāda droši vien būs tev par šo recenziju.

Roberto Bolanjo – Trešais Reihs

 

Kā jau pienākas autora pirmajā romānā, “Reihā” ne obligāti sakarīgā maisījumā ir apvienotas lielākā daļa Bolanjo kaislību: galdaspēles, mistika, nacisms un dažādi pavešanas veidi. Galvenais tēls ir vācietis, komplicētas kara galdaspēles “Trešais Reihs” lielmeistars, kurš atpūtu bērnības kūrortā ar sievu vēlas pavadīt viesnīcas istabiņā, izstrādājot jaunu spēles variantus. Tā tas īsti nesanāk, jo viņi sapazīstas ar dažādiem lohiem, viņš pats samīlās viesnīcas jaunajā saimniecē, viens no lohiem nomirst, viņš sāk pusalegorisku superpartiju ar pludmalē dzīvojošu rētainu laivu izīrētāju, sieva redz murgus un aizbrauc, viņš sāk afēru ar saimnieci, taču viss aiziet tik virpuļainā bezdibenī, ka vienīgā izeja beidzot izrādās padošanās. Tā kā viņam nav pat Evas Braunas, mūsu varonis pašnāvību neizdara, bet atgriežas Vācijā ar pakaļkājās iespiestu astīti.

Patīkami, ka romāna apvienojums līdz pat beigām ir pat ļoti sakarīgs un savstarpēji saistīts: katra daļa saspēlējas ar visām pārējām, paceļot to mazliet augstākā līmenī, bet vienlaikus paslēpjot tādā kā migliņā. Rodas nervus kutinoša apmaldīšanās sajūta, kurai tīkamību neļauj zaudēt autora drošā roka – gan jau viņš izvedīs kaut kādā skaidrībā. Līdzīgi ir arī pāris iepriekš lasītajos Bolanjo stāstos, un vismaz mana gala reakcija ir līdzīga: apmulsums un neticība pēkšņajām beigām, jo aizvien drīzākā drīzumā šķietami gaidāmā kulminācija pēkšņi izrādās pagaisusi psihedēlijas virpulī. Šoreiz tas daļēji varbūt tāpēc, ka romānu lasīju turpinājumos “Paris Review” žurnālā. Metode interesanta, taču paša ritms galu galā vienalga ir jēdzīgāks. Kaut kad noteikti gribēšu izlasīt arī Bolanjo lielākos darbus, taču tas diez vai būs tuvā nākotnē.

Fransuā Rablē – Gargantija

Šī nu bija reize, kad teksts darbojās man neaizsniedzamos līmeņos. Baznīcas lietas mani interesējušas daudz mazākā mērā par augu slimībām vai dažādu dzīvnieku vairošanās īpatnībām, un 16. gadsimta reliģiskās peripētijas pat ar bagātīgiem skaidrojumiem grāmatas beigās (diemžēl ne lappušu apakšā) ir un paliek absolūti sveša pasaule. Tāpat arī viduslaiku romāna žanrs. Diemžēl Gargantijas (Rablē eposa pirmās grāmatas) satīra pamatā vēršas tieši pret šīm abām lietām, vijot atsauces tik biezā putrā, ka slīkšanas sajūta ir ne sliktāka kā purvā. It kā visapkārt notiek daudzas un dažādas lietas, bet prāts ir tādos džungļos, ka tās uztvert iespējams tikai ļoti retos brīžos. Pat tad labākajā gadījumā spēju tikai attāli novērtēt autora izdomu un prāta spējas, ne aizrauties vai izbaudīt, vai kaut pasmieties.

Vienubrīd, piemēram, Rablē uzmanību pievērsis nogurdinošajam Bībeles praviešu dzimtas koka sarakstam. Rezultāts ir ne mazāk nogurdinošs, toties divreiz garāks joku praviešu saraksts ar Maukuzālu, Dāvidu Lutausi un Zigiju Vīnvēderi (piemēri izdomāti). Rupji ironiskas grāmatas man parasti patīk, taču tobrīd sapratu, ka 600 lappuses ar peņu jokiem un piedauzīgām vārduspēlēm nav īsti manā garā, bet pārējo uztvert vienkārši nespēju. Labāk ceturto reizi pārlasīšu Donu Kihotu.

Zigmunds Skujiņš – Kailums

Man “Kailums” bija foršs, viegli un ātri izlasāms gabals, kura visuresošo masku motīvs ir tik sasodīti visuresošs kā ceļu policista daikts viņa rokā. Vienlaikus tieši šī vienkāršā centrētība lielā mērā, šķiet, ļauj romānam pacelties, jo Skujiņa rokā tajā brīžiem vēl ir jūtama nestabilitāte, taču tēmas esamība darbojas kā tāds balsts, kas neļauj būvei pavisam saļurkāties. Tās gan ir tādas rūgumpoda skumjas, atklājot, ka grāmata ne mēģina, ne plāno pacelties augstākā lidojumā kā sākumā varētu šķist. Ja lasītājs nesacerēsies, nervi tekstam atsauksies, un ļaus to uztvert pienācīgi – kā jauku jauniešu gabalu ar noderīgu vēstījumu, kas ideāli būtu lasāms vēlajos pusaudža gados.

A stāsts ir par izmainītu pasauli – jaunas rūpnīcas jaunu strādnieču pārpildīto mazpilsētu Randavu. Tur atbrauc vēstuļu sarakstes atvilināts puisis, un visi ar lielu azartu sāk Ņemties. Kailuma grāmatā nav, ir tikai aizlienētu apģērbu slānis uz slāņa, neviens nespēj būt pats un to vien dara kā izliekas. Tikai vecie vēl turpina dzīvot savā galvā, kaut arī ir viegli apjukuši un tā kā iemēģina roku maskēšanās sportā. Tas viss ir lielisks pamats sižeta pavērsienu un atklāsmju pusmiljonam, kas diezgan līdzīgi sadalās pa vienkārši negaidītām, bet iekšēji loģiskām, motīvus/tēlus atklājošām un abzolūti abzurdām. Izklaide garantēta. Par to Skujiņam arī paldies.

(Viesraksts) Katrīna Stokete – The Help

(Pirmajā bloga viesrakstā Alise stāsta par Ketrīnas Stoketes grāmatu The Help. Šī nav atsevišķa rindkopa.)

 1962.gads, Džeksona, Missisipi. Tumšādainās izpalīdzes audzina bērnus, gludina kreklus un uztur kārtībā māju. Viņu gaišās saimnieces pucējas, strīdas ar vīriem, nesaprot pašu bērnus un vada dīkas dienas, gaidot mājās vīrus. Tomēr sešdesmitie ielaužas pat Džeksonā, kur trīs ļoti dažādu
sieviešu iedraudzēšanās kopīga mērķa – patiesu stāstu apkopošana par izpalīdžu dzīvi – uzplēsīs līdz šim nemainīgo sociālo audeklu. Liels tracis rasu attiecību noskaidrošanā izvēršas pēc likuma ierosinājumu par atsevišķu ‘izpalīdžu ateju’ ierīkošanu. Neļaus tak kalponēm lietot saimnieku ateju, viņām esot visādas svešas un eksotiskas slimības.  Un vispār – pasargāsim viens otru no svešajiem, nedod dievs, vēl kāds kļūs mellāks no atejas apmeklējuma. Tie gan, protams, ir tikai ziediņi. Tas ir laiks, kad nogalina Mārtinu Luteru Kingu, kādā dienvidu pilsētiņā nogalē tumšo puiku, kas nejauši iegājis gaišādaino atejā, bet turpat māju priekšā nošauj segregācijas pretiniekus.

Romānu ieraudzīju Frankfurtes lidostā, turpat sāku lasīt un aizvēru ap trijiem naktī. Dzīvesstāstu savijums un aizkustinājums ierāva dzīlēs, kur smiekli sajaucās ar asarām un dažos pārdzīvojuma brīžos nācās pat atvilkt elpu pirms lasīšanas turpinājuma. Pamanīju arī, ka anglosakšu pasaulē tas ierindojas grāmatlasīšanas klubu izvēļu augšpusē (tas paskaidro darba beigās ievietotos ‘Jautājumus grāmatlasīšanas klubu biedriem/ēm’), gan ne tik sen arī ticis ekranizēts. Pēcsajūtās gan jāatzīst, ka lai arī brīžiem romāns tuvinajās labai literatūrai, lielākoties tas tomēr bija kā brīvdienu/pludmales literatūra, kurā iegrimt, līdzpārdzīvot un atkal iznirt, dzīvju aprakstu viegli aizkustinātam.

Eleā al Asvāni – The Yacoubian Building

Papētot savas goodreads atzīmes un nesenās atmiņas, rodas viennozīmīgs secinājums, ka pēdējos mēnešos neviena cita grāmata mani nav spējusi aizraut vairāk par šo Ēģiptes slēptās pasaules tīmekli. Nesenais mēģinājums to ieteikt lasītājdraugam tomēr izvērtās diezgan neveikls. “Nu, tas Asvāni nav nekāds izcilais valodnieks, da i sižetus īsti nespēj sapiņķerēt tā, lai nevaidzēt klupt, bet grāmat i baig krutā,” tā es laikam teicu. Beigās nācās secināt, ka romāns ir “na ļubiteļa” – politiskas, seksuālas un ģimeniskas intrigas Tuvajos Austrumos apvienojumā ar sirdij pāri līstošu sāpi par mūsdienu pasauli man ir nesaprotami interesantas, tāpēc arī romāns savā pasaulē ierāva un vietās aizskāra spēcīgāk nekā to spētu jebkurš cits līdzīgas (augstas, bet ne superaugstas) kvalitātes darbs.

Otrs patikas iemesls ir romāna daudzveidīgie, bet pastāvīgi spilgtie tēli. Citi aprakstnieki tos gan lamā par vienplākšņainiem, bet tik asai laika gara un vides attēlošanai citādi diezin vai arī derētu. Jakubiāņu nams nav smalks, reālistisku pustoņu un pusēnu pārpildīts, tas ir greizs apkārtējās pasaules spogulis, kurā dažas īpašības parādās gargantuāniskas, bet citas – tikai ar lupu saskatāmas. Pasaules un iemīļotās šķietamās divkosības dēļ teroristā pārtapis nabadzīgs paraugpuisis, egoistiskas policista mīlestības dēļ pārējo pasauli piekāst gatavs žurnālists, pavītis, ārpasaules nomocīts “sieviešu zinātnieks” un vairāk nekā daži politiķi/uzņēmēji, kuriem Korāns un apkārtējie ir tikai līdzeklis savu mērķu panākšanai: nekas pārsteidzošs, taču apvienojumā brīžiem zemē gāzošas izmisuma dusmas.

Mohsins Hamīds – The Reluctant Fundamentalist

Man ļoti patīk doma par romānu kā kliedzienu, neizturami ilgi apspiestu emociju bliezienu ļoti metodiskā, kontrolētā formā. Tāpat kā nosvērts stūrī iedzīta ļaunuļa šāviens filmas beigās rada daudz spēcīgākas sajūtas par aptrakušu šaudīšanos, arī stāsta lodē iemīcītās gadu pārdomas var ietēmēt tieši vēlamajā lasītāja orgānā. Un pakistāņu autors Hamīds romānā tieši to arī ir paveicis ar saviem Amerikas iespaidiem. Uz mani tas nostrādāja: tieši šī grāmata lika uz mēnesi aizdoties literārā Āzijas pārbraucienā.

Romāna pamatā ir jauki nospriegota ASV paralēle ar naratora – bārdaina pakistāņa Čingiza, kurš sākumā pazūd dzīvesstāsta trīsdienniekā ar tējnīcā satiktu amerikāni – iemīļoto no ASV studiju/darba laikiem. Sākumā viņam un viņiem viss izdodas, daždesmit lappuses notiek ideālais imigrantu sapņu stāsts, bet tad pienāk 11. septembris un idille momentā izrādās ilūzija – apkārtējā neiecietība izolē Čingizu, iedomātas atmiņas par bijušo – viņa meiteni. Beidzot Čingizs apgāž metaforisko galdu un pamet Ameriku, ķeroties pie jauniešu antiamerikāniskas skološanas dzimtajā Pakistānā. Tad arī viņa sarunu biedrs ietiek sprukās. Grāmata ir īsa, un katrs notikums, bieži pat tēls rezonē ar visiem pārējiem. Nezinu, cik labi un precīzi grāmata raksturo patieso musulmaņu pretamerikānisko noskaņojumu un tā likumsakarības, taču iespaids ir pārliecinošs. Ja es būtu amerikānis, sanāktu kārtīgs sitiens saulītē.

Jasunari Kavabata – Sniegu valstībā

Viens no maniem literatūras lasīšanas hobijiem ir brišana cauri stāstu iekšējiem pavedieniem, kas sasaista sākumu ar beigām, redzes tēlus ar sižeta tēliem, vienas darbības ar citām u.t.t. Nez kāpēc iekšējās atsauces šķiet daudz interesantāks un vērtīgāks uzmanības koncentrēšanas veids nekā iebūvēto simbolu un zemtekstu šķetināšana. Iespējams, tas vienkārši tāpēc, ka pirmais padodas daudz labāk par otro. Vismaz tā es pie sevis domāju, drūmi laužoties cauri “Sniegu valstībai” ar apziņu, ka lielākā daļa stāsta guļ uz tāliem jumtiem augstu pāri galvai, atstājot mani pašu trīsvientulībā ar dīki noskaņotu Tokijas paviršības speciālistu un ugunīgu kalnu ciemata geišu. Kā sapratu, viņu romāns deg tikai no vienas – meitenes – puses – nu, un tad romāns beidzas.

Grāmatai būtu lieti noderējis ievads un zemsvītras piezīmes, jo pēc stāsta (100 izretinātu lappušu darba) izlasīšanas pat dažas noķertās zīmes šķita visai mazjēdzīgas – sākot jau ar nosaukumā minēto sniegu, kas visnotaļ labi, taču pretēji gaidām korelējās ar meitenes jūtu karstumu. To izskaidroja pēcvārds ar paskaidrojumu, ka Japānā simbolizē uguni/karstumu. Tad es pie sevis nolamājos un izlēmu, ka “Tūkstoš dzērvju” lasīšu pēc doktora grāda iegūšanas Japānas kultūrā, jo citādi beigās izrādīsies, ka putni taipusē simbolizē pazemību un locīšanos vai kaut ko tikpat neiespējamu, vēl vairāk pastiprinot manu neandertālisma sajūtu. Tāpēc nākamā grāmata būs kaut ko vieglāks – piemēram, kodolfiziķa pārspriedumi par lietu kārtību. No citām domām atturēs Satori portāla laipni latviskotā Kavabatas Nobela lekcija.