Tag Archives: romāns

Greiems Grīns – Komedianti

Pēdējo mēnešu lasāmviela škietami tā vien alkst atturēt no jebkādas vēlmes apmeklēt Karību vēsturi. Vispirms Žuno Diazs uztaisīja episku traģikomēdiju no Dominikānas vēstures, bet tagad angļu litmeistars Grīns atgādina, ka viņš šo ceļu ir gājis pirmais – turklāt laikā, kad cilvēciskais velns bija valsts priekšgalā, un nekautrējās pārmest autoram visus iedomājamos grēkus pēc grāmatas publicēšanas – ieskaitot spīdzināšanu.

Tik slikta grāmata tomēr nebija. Sajūsmu gan arī neizraisīja – drīzāk reizumis uznāca viegla aizraušanās saule, kurai priekšā ik pa laikam aizstājās plāni īgnuma mākoņi. Ja nerunāt kā kretīnam: viegls sižets ar farsa/absurda elementiem, toties jo drūmiem apakštoņiem. Kā galvenais autora mērķis cauri tekstam spiežas tālaika Haiti līdera “Papas”  Divaljē atmaskošana un viņa pāridarījumu publiskošana. Uz to tēmē viss sižets (ar vājkājainu romantisku papildstāstu darbības virzīšanai), un arī visi simboli un visi zemteksti nodarbojas ar saistītu tēmu aplūkošanu. Ironiskā kārtā pat ar visām sižetiskajām fīčām aizrautības lasot ir daudz mazāk nekā tai pašā Diaza gabalā – tapat kā diktatorisma ārprāta, dzīvīguma un visa pārējā – varbūt izņemot spilgtus tēlus. Arī sociālais nozīmīgums ir pagaisis līdz ar papiņa aiziešanu, tāpēc gabals iesakāms vien Grīna un tās pašas nelaimīgās Karību vēstures interesentiem.

Komentēt

Filed under apraksti

Ernests Hemingvejs – Men Without Women

Stāsti par vīriešiem bez sievietēm lielākoties ir skumji. Viņu pusmūža mēģinājumi pierādīt nezūdošo spēku un vīrišķību beidzas slikti pat tad, ja beidzas labi – bezcerības un nākotnes neesamības smaka ar katru brīdi tikai savelkas ciešāk ap kaklu. Tā Hemingveja stāstu krājumā ir ar padzisušām sporta zvaigznēm, algotiem slepkavām un meitu izmīlētājiem. Vienīgais glābiņš tur (varbūt) atrodams sevis apzināšanā un izslēgšanā no sabiedrības vai vismaz parastās, “normālās” vides, lai lēnām šķīstu nekurienē. Literāra melanholija, kas reizēm sažņaudz kaklu, bet lielākoties vienkārši uztur sāpīgi smeldzīgi garšu mutē, jūtot, kurp ved mūsu visu ceļš.

Īsstāsti kā Hemingveja lielākais literārais mantojums šobrīd ir viens no popularākajiem viegli alternatīvajiem anglosakšu litkritikas viedokļiem (kopā ar Hārdija dzejoļu un Platonova/Zamjatina ņedavērtētību). Viņa romānus lasīju pārāk sen, lai par to spriestu, taču Hemingveja stāsti manā sirdī lielākoties neaizvilka līdz citu smagsvaru sitienu spēkam. Tie patika un pāris (The Killers, The Undefeated, Hills Like White Elephants) šķita ļoti kruti gan tehniski, gan emocionāli, taču krājums kopumā paliktu spēcīga B vērtējumā. Pietrūka toņu dažādības, jo variāciju mēģinājumi (izņemot kalnziloņu stāstu) ceļā līdz sirdij lielākoties kaut kur izplēnēja.

Komentēt

Filed under apraksti

Žuno Diazs – The Brief Wondrous Life of Oscar Wao


Brīdinājums potenciālajiem lasītājiem: šis nav stāsts par Oskaru Vao, dominikāņu supernūģi un nepavedinātāju. Viņš ir tikai viens no stikliņiem dominikāņu stāstu kaleidoskopā, kur visi ir nolādēti, apskādēti, sajādelēti un visādi citādi nolemti mūžīgi bezcerīgam cīniņam par izkļūšanu no tā pakaļas cauruma, kur nu kurais ir iesprūdis. Lai cik tālu Oskara prāts būtu no tautiešu jākļiem, tas pats gaida arī viņu. Ja sākumā – pirmajā Oskara nodaļā, pirms aiziešanas dažbrīd kaitinošā lēkāšanā pa viņa dzimtas un attāli saistīto personāžu kokiem – priekšplānā ir līdzjūtīgs un viegli zobgalīgs pastāsts par puiša nedienām, ar katras nākamās sīpola mizas nolobīšanos kļūst arvien skaidrāks, ka asaras ierakstītas arī šeit.

Pat ja rakstības stils šķita mazliet par tuvu Rota histērijai bez viņa nepiespiestības, stāsta krutums un izstrādātība visos pietuvinājuma līmeņos bija nenoliedzams. Varbūt tikai lēcieni pārāk tāli un nesaistīti, bet no otras puses… Tāda pati diskusija galvā notika gandrīz visu grāmatas otro pusi, kad ielasīšanās notika uzrāvieniem ar pagarākiem atslābuma brīžiem, kad grāmata galīgi nevilināja. “Nu, tīri normāli” slieksni manās smadzenēs Diaza Oskaram izdevās pārvarēt tikai ar beigu akordiem. Tas pat grāmatai ir visai simptomātiski – atsevišķi brīži bija tādi, ka tikai smaidīt un izbaudīt, bet kopums pieklibodams arvien mazliet atpalika.

Komentēt

Filed under apraksti

Kāpēc es pārtraucu lasīt Grīna “Nameja gredzenu”

“- Kāds bezdievīgs zemnieku kārtas cilvēks noslepkavojis muižas amtmaņa dēlu Joahimu Brunnengrēberu un pats aizbēdzis uz leišiem, pirms bēgšanas vēl (..) nogriezdams junkuram Joahimam galvu (..).
(…)
– Viņš nevar būt viens pats tās slepkavības vaininieks, – hercogs Fridriķis šņāca, nobālis no bailēm un dusmām.
(…)
– Jūsu gaišība, es liku apcietināt viņa trijus brāļus un četrus no radiem un kaimiņiem, jo ir tiesa, ka tik šausmīgs asinsdarbs nevar būt viena cilvēka izdomāts un pastrādāts.”

Komentēt

Filed under dažādi

Ivo Andričs – Jaunkundze. Nolādētais pagalms


Dubultgrāmatā apvienotos romānus lasīju apgrieztā secībā, un laikam pareizi vien bija. Pēc “Jaunkundzes” nezin vai saņemtos uz “Nolādēto pagalmu” un tāpēc palaistu garām vienu no pēdējā laikā labākajiem lasījumiem. Tagad vienkārši šķiet, ka neesmu sapratis vai aizlasījos garām, jo neko diži vairāk par morālistisku pastāstu 19. gadsimta garā ar 20. gadsimta sākuma dekorācijām nemanīju. Jā, labi uzrakstīts un visnotaļ ievelkošs, taču pēc “Nolādētā pagalma” gaidīju ko vairāk – jo sevišķi no Nobelista. Taču šeit nebija ne tēlu un jēgu savijumu, ne stāstu kaleidoskopa; citos apstākļos par to īpaši nesūkstītos, jo nešķita, ka “Jaunkundze” arī pretendētu uz ko vairāk, taču gaidas un cerības atkal izrāva gabalu baudījumam/guvumam.

Par laimi, “pagalms” piepildīja sākotnējās cerības un gaidas tiktāl, ka nebūtu nožēlojis arī pilnvērtīgu pirkumu, nemaz nerunājot par veiksmīgu parakņāšanos “Otrās elpas” gaiteņa grāmatplauktos. Stāsts par serbu mūku un jaunu, vēstures apsēstu turku augstdzimteni Stambulas bezizejas cietumā sākumā ievelk ar spilgtajiem tēliem un situācijām, taču drīz vien lasīšana pāriet otrajā līmenī, kad paralēli stāstam redzi arī visa pasaulredzējuma attīstīšanos. Pamazām tas kļūst aizvien spēcīgāks, un sirdi pārņem apjauta, ka varam droši iet mājās un vērt acis ciet, jo viss tāpat ir zaudēts iedomu tīklos. Tai tieši pa pēdām seko otra: bāc, stāsti tomēr var būt sasodīti kruta lieta.

Komentēt

Filed under apraksti

Filips Rots – Portnoy’s Complaint

Rota romānu uzbūve man visai spēcīgi atsauca atmiņā reiz lasītu domu par stāstu kā teorēmas pierādījumu. Vispirms tiek izvirzīts sākuma tēze (šeit: morāli seksuālā neirotisma ebrejiskums), tad stāsta gaitā tas lasītājam tiek pamatots (Rota gadījumā: arī pacelts teju bibliskās liesmās). Lasītājam tiek lūgts uzvilkt tiesneša vai, šoreiz, psihiatra ietērpu un izvērtēt stāstnieka teikto par māti, masturbēšanu, reliģiju, seksu un citām ebreju dvēseli neirožu putrā pārvērtošām padarīšanām. Beigās interesanti visiem.

Biju daudz dzirdējis par grāmatas smieklīgumu, taču lasot man krietni vairāk iesita tās klusais traģiskums. Rota narators klaunojās kā Vudijs Alens, bet apakšā tāpat ir sasodīti īsta un spēcīga sāpe. Tā ir hiperbolizēta ārprātīgā farsā, ļaujot autoram saglabāt pašcieņu un iegūt “depresīvām grāmatām – nē!” trafaretu vicinošu lasītāju, taču kādā brīdī visas maskas nokrīt un tu patiešām sajūties kā psihoterapeits, kura priekšā nupat ir atklājies pacients, un velns viņu zina, ko tagad lai iesāk. Ebreju dzīve ir joks, taču pašam to dzīvojot, smiekli nenāk. Pat man, novērotājam no malas, smiekli drīz vien apsīkst (un tad uznāk no jauna, jo grāmata brīžiem tomēr ir ellīgi smieklīga). Un tā, viens-divi, iesaistība ir panākta un grāmata tiek lasīta arī tualetē, lai nepieviltu stāstnieka uzticēšanos, kaut arī iekšējais tiesnesis jau ir izlēmis par sliktu naratoram, bet par labu grāmatai.

Komentēt

Filed under apraksti

T.K. Boils – Drop City


Reiz Kalifornijā bija pilsēta, kur visi dropēja skābē samērcētu zāli un sapņoja par pasauli, brīvu no PLASTMASAS KONSŪMERISMA. Tur bija pāris labi un pāris slikti cilvēki, bet vairums – vienkārši hipiji, kas patiesībā paši bija konsūmerisma bērni. Kad viņus no turienes padzina, viņi aizbrauca uz Aļasku, jo – kāpēc ne. Tur viņi satika vēl pāris labus un pāris sliktus cilvēkus, kas aizdomīgi līdzinājās maliet vecākiem un citādi iešķiebtiem viņiem pašiem. Ziemā vairumam nometnieku bija neizturami smagi, jo VIŅI BIJA VĀRGUĻI HIPIJI LOL, sliktos viņu sliktums nonāvēja, bet labos grūtības padarīja stiprākus, jo viņi ĪSTENI VEČI AR ĪSTENU CILVĒCĪBU, un tāpēc izdzīvoja.

Tās bija T.K. Boila “Drop City” 444 sīkšriftīgās lappuses vienā rindkopā. Vienīgā būtiskā izlaistā lieta ir foršās tēlu un situāciju saspēles, kā arī blīvā valoda, kas mazās devās patīkami glāsta ausis, liesu un pārējos dziļos orgānus, bet lielākā apjomā liek lasītājam aizslīdēt kaut kur starp grāmatu un savām domām (tb, aizkaitinājumu par visiem smilšpapīra smalkuma/dziļuma tēliem). Tad attapties, ka no pēdējām divām lappusēm atmiņā nav palicis pilnīgi nekas, taču pašķirot atpakaļ atklājas, ka nekas arī nav noticis. Ja kādreiz sanāk ieklīst puspamestā salā ar vienu vienīgu grāmatu, šī varētu noderēt itin labi – lēna lasīšana te ir krutāka par ātru, un arī saturs ir visnotaļ iedvesmojošs (t.i., sludinošs), bet sīkāku un lielāku paralēļu apjoms ļaus ar interesi pārlasīt vēl pāris reižu. Visās citās situācijās varētu būt labāk cerēt uz filmu, jo tā sanāktu pat ļoti kruta. Pietiekami iedvesmojošs sižets un laba/ļauna nošķīrums Holivudai, un arī pietiekami daudz intelektuālu fišku ārthausfaniem. Grāmatā man tās proporcijas kaut kā mazāk patika.

Komentēt

Filed under apraksti

Dž. K. Tūls – A Confederacy of Dunces

Laba, gandrīz lieliska komēdija sešdesmito Ņūorleānā, kurā resns, iedomīgs, slinks, pustraks un ūsains bezdarbnieks pēc mātes uzstājīgiem pieprasījumiem mēģina atbrīvoties no pēdējā raksturojuma. Viņš kļūst par bikšu rūpnīcas administratoru, hotdogu pārdevēju un geju partijas priekšsēdētāju, paralēli rakstot ģeniālu publicistiku un iesaistoties daudzos jancīgos piedzīvojumos. Nu, kā jau tas parasti notiek. Tikai šeit ir mazliet vairāk Ņūorleānas krāsas, garšas un skaņas.

Humors lielākoties ir situācijās. Te mūsu varonis iesaistās sociālistiskā dumpī, te netīšām palīdz atklāt pornogrāfisko bildīšu tirgotājus, te vēl kaut kas… Diemžēl tas nereti notiek uz iekšējās loģikas rēķina. Daudz kas notiek tikai tāpēc, lai pavirzītu sižetu vēlamajā virzienā: tēli neizskaidrojami un nemotivēti mainās rindkopas ietvaros, stāsts mētājas no pavediena uz pavedienu, kas beigās tiek savilkti kopā visnotaļ varmācīgi, atmosfēra nereti nomāc stāstu… Turklāt arī joki tikai reizumis bija skaļas smiešanās cienīgi. Lielākoties tie izsauca patīkamu smīnu, kuru jau pēc brīža ieskābēja nākamais stāstījuma klupiens. Ja es pats būtu resns, iedomīgs, slinks, pustraks bezdarbnieks, droši vien visi iebildumi paskrietu gar ūsām. Bet tā diemžēl sanāca tikai ar dažiem. Kopumā patika, bet satīras/humora topa augšgals palicis neaizskarts.

Komentēt

Filed under apraksti

Dž. M. Ketzē – Youth: Scenes from Provincial Life II


Ketzē pieeja autobiogrāfijai ir krietni citāda kā Petijai Smitai. Te nav nekādas romantizēšanas, nekādas pagātnes glorifikācijas. Tieši otrādi: jaunietis Ketzē vispirms ir smieklīgs dunduks, tad kļūst par grūti izturamu dunduku un visbeidzot neizprotamā veidā, nemainoties uzvedībai, pamanās radīt simpātijas un klusu traģēdijas apziņu. Dzimto Keiptaunu viņš pamet 22 gadu vecumā, dodoties uz Londonu kļūt par ģeniālu dzejnieku un atrast mūža mīlestību. Patiesībā darbos un pelēkajās Londonas dienās viņš pamazām ieraušas savā aizsargčaulā, un mīlestības vietā turpina gulēt ar klusām, vientuļām meitenēm, pie sevis sūkstoties par viņu pelēcību. Iekšējais naratīvs no Patiesās Mākslas apsēstības pamazām nocentrējas uz paša gļēvulību, pāraugot burtiskā šaha spēlē pašam ar sevi.

Ketzē no atmiņām ir izveidojis visnotaļ klasisku, ierobežotā trešajā personā rakstītu pieaugšanas romānu. Viņš pats kļūst par jauniešu grupas tipu: gudrs un talantīgs, bet ar mākoņos iestrēgušu degunu, tik ļoti zaudējis saikni pats ar sevi, ka radīt spēj tikai piepūstus balonus vai paša izslauktu sēklu. Risinājums, protams, ir paskatīšanās spogulī, bet tas iespējams tikai pēc istabas pilnīgas iztukšošanas, lai nekas cits nespētu novērst uzmanību. Tāpat arī grāmatā, kas no traģikomēdijas plūdeni pāriet klusi skumjā vēstījumā par sapņu nāvējošo spēku.

Komentēt

Filed under apraksti

Viljams Goldings – Lord of the Flies

Angļvalodīgo skolu klasika, kaislīgs un brutāls stāsts par vientuļā salā nokļuvušu skolnieku (un ne tikai) pasaules sabrukumu, kārtības kapitulēšanu haosa priekšā. Pāris salas gūstekņi mēģina izveidot angļu institucionalizētās sabiedrības miniatūru, cerot, ka uguns uzturēšana sniegs viņiem pestīšanu pieaugušā izskatā. Tikmēr korazēni-mednieki izlemj, ka vēders ir svarīgāks un saceļas pret liekajiem likumiem. Anarhija izrādās degradācija, un drīz vien viņi dejo lietus dejas un upurē savam elkam – nāves bailēm -, vienlaikus mērcējot šķēpus svešās asinīs. Beigās Dieva, tfu, jūrnieka nolaišanās no mākoņiem, tfu, izkāpšana elles uguņu pārņemtajā krastā negaidīti sastindzina asinis teju līdz absolūtajai nullei, jo kamera ir pacēlusies no skudru līmeņa, un operators aizmugurē bargi krata ar pirkstu: vai tad nu patiešām domājat, ka arī jums tāpat paveiksies?

Droši vien to visu var lasīt arī kā spriedzes pilnu stāstu par skolnieku mordoboju ar pāris skaistiem aprakstiem. Tas gan nāktos grūti, jo tematiskie slāņi tiešā tekstā gan netiek pateikti, taču to integrācija pamatstāstā ir tik pilnīga, ka pavisam dabiski lasās divi-trīs stāsti vienlaicīgi. Un labi vien ir, jo spriedzes stāsti gan ir interesanti, taču šādi apokaliptiskās labā-ļaunā cīņas patiešām notiek tevī, samezglojot kopā neironus, par kuru eksistenci pirms tam nebiji pat nojautis. Tādu grāmatas panākumu varu tikai apbrīnot un mēģināt izpētīt zobratus. Tādu sajūtu pēdējos mēnešos radīja vien Fuentess, taču viņa “Tīrās sirdsapziņas” pasaule bija daudz noslēgtāka, tēliem un metaforām saspēlējoties savā starpā, nevis precīzi aizskarot lasītāja nervu galus, radot vēl citus, pilnībā koherentus stāstus – tiesa, savu Fuentess paveica daudz tīrāk, jo “Mušu valdniekā” vairākārt sajūtamas mazliet šķības notis.

Komentēt

Filed under apraksti