Šī nu bija reize, kad teksts darbojās man neaizsniedzamos līmeņos. Baznīcas lietas mani interesējušas daudz mazākā mērā par augu slimībām vai dažādu dzīvnieku vairošanās īpatnībām, un 16. gadsimta reliģiskās peripētijas pat ar bagātīgiem skaidrojumiem grāmatas beigās (diemžēl ne lappušu apakšā) ir un paliek absolūti sveša pasaule. Tāpat arī viduslaiku romāna žanrs. Diemžēl Gargantijas (Rablē eposa pirmās grāmatas) satīra pamatā vēršas tieši pret šīm abām lietām, vijot atsauces tik biezā putrā, ka slīkšanas sajūta ir ne sliktāka kā purvā. It kā visapkārt notiek daudzas un dažādas lietas, bet prāts ir tādos džungļos, ka tās uztvert iespējams tikai ļoti retos brīžos. Pat tad labākajā gadījumā spēju tikai attāli novērtēt autora izdomu un prāta spējas, ne aizrauties vai izbaudīt, vai kaut pasmieties.
Vienubrīd, piemēram, Rablē uzmanību pievērsis nogurdinošajam Bībeles praviešu dzimtas koka sarakstam. Rezultāts ir ne mazāk nogurdinošs, toties divreiz garāks joku praviešu saraksts ar Maukuzālu, Dāvidu Lutausi un Zigiju Vīnvēderi (piemēri izdomāti). Rupji ironiskas grāmatas man parasti patīk, taču tobrīd sapratu, ka 600 lappuses ar peņu jokiem un piedauzīgām vārduspēlēm nav īsti manā garā, bet pārējo uztvert vienkārši nespēju. Labāk ceturto reizi pārlasīšu Donu Kihotu.
Divās rindkopās 