Zigmunds Skujiņš – Kailums

Man “Kailums” bija foršs, viegli un ātri izlasāms gabals, kura visuresošo masku motīvs ir tik sasodīti visuresošs kā ceļu policista daikts viņa rokā. Vienlaikus tieši šī vienkāršā centrētība lielā mērā, šķiet, ļauj romānam pacelties, jo Skujiņa rokā tajā brīžiem vēl ir jūtama nestabilitāte, taču tēmas esamība darbojas kā tāds balsts, kas neļauj būvei pavisam saļurkāties. Tās gan ir tādas rūgumpoda skumjas, atklājot, ka grāmata ne mēģina, ne plāno pacelties augstākā lidojumā kā sākumā varētu šķist. Ja lasītājs nesacerēsies, nervi tekstam atsauksies, un ļaus to uztvert pienācīgi – kā jauku jauniešu gabalu ar noderīgu vēstījumu, kas ideāli būtu lasāms vēlajos pusaudža gados.

A stāsts ir par izmainītu pasauli – jaunas rūpnīcas jaunu strādnieču pārpildīto mazpilsētu Randavu. Tur atbrauc vēstuļu sarakstes atvilināts puisis, un visi ar lielu azartu sāk Ņemties. Kailuma grāmatā nav, ir tikai aizlienētu apģērbu slānis uz slāņa, neviens nespēj būt pats un to vien dara kā izliekas. Tikai vecie vēl turpina dzīvot savā galvā, kaut arī ir viegli apjukuši un tā kā iemēģina roku maskēšanās sportā. Tas viss ir lielisks pamats sižeta pavērsienu un atklāsmju pusmiljonam, kas diezgan līdzīgi sadalās pa vienkārši negaidītām, bet iekšēji loģiskām, motīvus/tēlus atklājošām un abzolūti abzurdām. Izklaide garantēta. Par to Skujiņam arī paldies.

Zigmunds Skujiņš

Pēdējais latviešu prozas klasiķis nav no tiem cilvēkiem, kuri blogu atstātu papuvē, ne vārda nepasacījuši. Kopš piecdesmito otrās puses viņš ir rakstījis daudz, un cilvēki viņu ir lasījuši dikti: pēc paša aplēsēm grāmatu kopējais metiens visās valodās pārsniedzot septiņus miljonus. Pēdējos gados lasītāju iekāriens gan šķiet samazinājies pat par spīti lēnā un pamatīgā garā “Mansarda” apkopotajiem rakstiem: ārpus visnotaļ šaura literatūrcilvēku loka par Skujiņu nekādas sarunas vai pat ieminēšanos savā divdesmitvidusgadnieku paaudzē neesmu dzirdējis. Līdzīgs nojaušamās vērtības kritums – no daudz lasīta, apspriesta un mīlēta rakstnieka uz interesentu muzeja objektu – piemeklējis laikam tikai Ādamsonu. Vēl jo savādāk tas tāpēc, ka Skujiņš nebūt nav lielāku sagatavotību prasošs Džoiss vai Dostojevskis; viņa stāsti un romāni ir ļoti tieši un cilvēcīgi, pat motīvi un zemteksti (vismaz gabalos, kurus pats esmu lasījis) turpat vien mētājās – viens uzcirtiens ar kapli un rokā būs.

Lai nu kā ar rakstnieku pazīšanu, Skujiņa-cilvēka stāsts ir šāds: piedzimis 1926. gadā pusmūža vecākiem, pirms kara sācis daudz lasīt un pat rakstīt, bet tad, jā, sākās karš. Sākumā slēpies no vāciešiem, kuri nogalināja viņa draugu un līdzgaitnieku, tad ticis pie krieviem un karā iekšā. Intervijā ar Bereli viņš atzīst, ka cilvēkus šaut un pašam nonākt krustugunīs viņam tā nav gribējies, ka izdarījis Šveikā smalki aprakstīto gājienu: ar maizes klaipa starpniecību iešāvis rokā, par ko ieticis slimnīcā. Tā arī viss karš pagājis, braukājot no vienas svešzemes nākamajā, līdz sanācis aizbēgt no internēto nometnes. Tad jau karš bija galā, un divdesmitgadīgais Skujiņš ņēmās darboties laikrakstos un žurnālos. Kā noprotams no biogrāfijām, pirmie stāsti un grāmatas izraisīja ideoloģisku ņemšanos līdz “Kolumba mazdēli” 1961. gadā kļuva par bestselleru un neviens vairs īsti nevarēja Skujiņam piesieties. Pēc pāris sānsoļiem septiņdesmitajos sākās grāmatu pļaujas laiks, kas tā īsti pierimis tikai pēdējos desmit gados (ja neskaita kopotos rakstus).