Tag Archives: stāsti

Italo Kalvino – Invisible Cities

Italo Kalvino miniatūro brīnumu sāku lasīt vakarā, balsī draudzenei. Viņa drīz vien saldi iesnaudās, un arī es biju ieslīdējis saldajā pusrealitātē. Tad grāmatu noliku. Bija forši, bet malšana uz priekšu, neapstājoties pasapņot, šķita bezjēdzīga. Grāmatu veido miniatūras fantāzijas par pilsētām Kublajhana impērijā, kuras pats hans nekad nav redzējis un tāpēc klausās dižā ceļotāja Marko Polo nostāstus par redzēto. Virsstāsts ir ļoti nosacīts un drīzāk vajadzīgs metafiziskām pārdomām par pilsētām, impērijām, dzīvi, redzēšanu un tamlīdzīgām lietām. Vislabāk tos uztvert kā atsevišķas, konceptuāli sasaistītas miniatūras (tāpat kā pilsētstāstus).

Pēc tam provēju lasīt parastos veidos un vietās, bet kaut kā sākotnējā burvība galvā vairs nesaslēdzās. Tad ienesu to tualetē lasīšanai uz poda. Sanāca lasīšana uz goda. Var lēnām izlasīt vienu, divas miniatūras, izbaudīt tekstu, tad uz brīdi pārdomāt un līgani pāriet nākamajā dienas darāmajā, nejūtot nepieciešamību turpināt aršanu vai pārslēgties uz kaķu bildēm. “Neredzamo pilsētu” dēļ ir vērts mazliet pārmainīt lasīšanas paradumus. Vēlme izliekties pa logu un aurot “ahujetj!” pa visu pagastu varbūt neradīsies, taču siltums un viegla acu/dvēseles paplešanās arī nav joka lieta.

Komentēt

Filed under apraksti

Mēs. XX gadsimts

Stāstu krājums “Mēs. XX gadsimts” ir mēģinājums ar literatūras – personisku, bet izdomātu naratīvu palīdzību izstāstīt XX gadsimta Latvijas vēsturi. Tuvplāns šai gadā, tuvplāns tai gadā, bet kopā – vesela filma. Grāmatas idejiskā autore ir Gundega Repše, kura tās konceptā atvēlējusi vietu tikai rakstniecēm, jo sieviešu pieredze esot nepelnīti nostumta oficiālajā vēsturē un literatūrkritikā. Par spīti sākotnējiem aizspriedumiem pret apgriezto seksismu, beigās nākas vien atzīt, ka ideja ir nostrādājusi: autores lielākoties patiešām koncentrējās uz aizmirsto sieviešu pieredzi, kas arī stāstiem piedeva personiskāku, tuvāku un tāpēc skarošāku toni.

Tā kā vairākas autores pazīstu personīgi, apraksta vērtējumi un secinājumi uz viņām neattiecas: neko sliktu tak vienalga neteiktu. Bet arī pārējās rakstnieces vai nu notur parasto līmeni, vai arī iedarbojas negaidītā veidā: piemēram, Ābeles darbi līdz šim man runāja garām, bet “Sīrups” vārdu dzeju uzsvēra mazāk, un ļāva izcelties tekstā ieslēgtajam dramatismam. Patiesībā līdzīgi bija ar citiem stāstiem, kas visi jautās koncentrētāki, paredzēti vairāk lasītājiem, ne sēņotājiem. Bija arī pāris izņēmumi: Repšes un Manfeldes stāstos es pavisam vienkārši apmaldījos vārdu mežā un neko nesapratu. Vairums citu tomēr patika ne vien man, bet arī citiem tuvajiem, mazāk aktīvajiem lasītājiem, tā kā drošu sirdi varu teikt, ka ne visa mūsdienu latviešu sieviešu literatūru ir tik tālu stratosfērā, kā to nereti mālē. Vismaz krājumā “Mēs” dominē runāšana caur saknēm.

2 komentāri

Filed under apraksti

Imants Ziedonis – Epifānijas

Ziedoņa epifānijas iepriekš biju lasījis, bet sen un fragmentāri, skolai minimāli nepieciešamajā apjomā. Vācietis patika vairāk. Te pārāk daudz valodas, pārāk maz tiešuma. Tā likās. Nesanākot ieplūst, joprojām ir tāpat. Toties kad sanāk, sanāk niriens, slīciens, jaunas pasaules atklāšana. Tad atkal cauri tekstam parādās cilvēks ar saviem aizspriedumiem, mērķiem un sarauktu pieri, sakniebtām lūpām, pārmetoši paceltu kaulainu pirkstu. Ziedonis paceļ Visumā, Ziedonis paliek bez Visuma, viens ar vārdiem un neizteiktām delfu komentāru dusmām. Tekstā atvadas pamāt viegli. Jā, jā, paldies, paldies, būs jau labi, neesam tak bērni, kakas ēst nemēģināsim.

Joprojām labāk patīk ij “Garainis, kas veicina vārīšanos”, ij pasakas, ij tas pats Vācietis. “Kurzemīt” gan vēl jāizlas. No epifānijām galvenais guvums ir Ziedoņcilvēka uztveršana, daži uzraušanas, galvas sagriešanās brīži. Labākās ir krutas, sliktākās ir vienkārši kaitinošas. Droši vien lasot ar sirdij pielīmētu roku un pāragru aizgrābtību acīs būtu citādi. Varbūt vēlāk būs citādi. Bet šobrīd varu teikt vien to, ka miniatūras ir dzejniekcilvēcīgas.

Komentēt

Filed under apraksti

Toms Kreicbergs – Dubultnieki un citi stāsti

Pēc dažiem pirmajiem stāstiem lielāko Kreicberga grāmatas baudījumu sniedza tās iedošana tuviniekiem. Viņi tekstā iegrima uzreiz un tajā palika vēl kādu laiku pēc pāris norādīto stāstu izlasīšanas. Tad es grāmatu paņēmu un noliku somā, lai neizjauktu iespaidu. Mazās devās Kreicberga stāsti ir ļoti jauki un pavelkoši, bet pēc trim-četriem gribot negribot mani pārņēma vēlme jaukt tos pa sastāvdaļām. Par spīti lielākoties dažādajām (un bieži burvīgajām) pasaulēm un konkrētajiem notikumiem, stāsti radīja viena būvveida netīšas uzķeršanas iespaidu (galvenais izņēmums: Nebulam nominētais Žeņas gabals), kas tad tiek izmantots dažādās stāstniecības spēlēs. Par laimi, tas ir labs būvveids, ar labu brīnumsajūtas, melodrāmas un intrigas sajaukumu.

Iespējams, sākotnējā pārsteigumprieka pāraugšanu vieglas vilšanās skumjās sekmēja krājuma sasteigtības sajūta. Pēc grāmatas izlasīšanas atmiņā bija palikuši akurāt divarpus gabali, kamēr lielais vairums šķita garākā apjomā izvērsta forša ideja – rotaļa bez kārtīgam stāstam nepieciešamā dziļuma vai iesaistības. Jā, stāstniecības elements krājuma darbos bija latviešu literatūrai neraksturīgi (un patīkami) nozīmīgs, tomēr tas pārāk bieži bija tikai ātri iecirsts celiņš stāsta fantastidejas (un tapšanas iemesla) mežā, nevis māņu, mājienu, dziļāku nozīmju un atklāsmju pārpildīts gājiens. Tāpēc autoru prātā paturēšu un attīstībai sekošu, bet pārlasīšanai “Dubultniekus” neatstāšu.

Komentēt

Filed under apraksti

Lao Še – Piezīmes par kaķiešu pilsētu

“Pirmo ķīniešu fantastiku” mūsdienas lasa vairs ne ķīnieši, bet gan ekspadomju literatūrinteresanti, kuri Lao grāmatu netīšām uziet savos vai “Otrās elpas” plauktos. Lielā mērā vēstures pavērsiens ir saprotams: fantastikas vietā “Piezīmes par kaķiešu pilsētu” sniedz H.Dž. Velsa stila sociālo kritiku bez piedzīvojumiem toties ar Kampanellas “Saules pilsētas” novecojušo dogmatismu. Sižeta vietā protagonists – pirmais ķīniešu taikonauts – attopas uz Marsa, kuru, izrādās, apdzīvo kaķcilvēki. Vietējo narkotiku dēļ tie pēdējos gadsimtos ir zaudējuši jebkādas kultūras un civilizācijas paliekas, piemēram, izglītības vietā vienkārši dalot diplomus. Mūsu bezformāta varonis pārdzīvo lielu daudzumu politisku un sociālkritisku runu, kā arī pēdējo ciniski noskaņoto intelektuāļu sacelšanos, līdz beidzot aizbēg mājās franču kosmosa kuģī.

Ķīnas XX gadsimta pirmās puses pētniekiem romāns varētu šķist aizraujošs, pārējiem interese visdrīzāk būs remdena. Temperatūra varētu palielināties pie abiem manā izdevumā klātpieliktajiem stāstiem, jo sevišķi “Mēness sirpis”. Tā ir kārtīga klasiskā literatūra ķīniešu gaumē par prostitūtas sūro likteni un sirdi plosošo dzīves lejupceļu. Klāt piebērta krietna sauja raupju simbolu un metaforu, un rezultāts labākajos brīžos ir patiesi aizkustinošs. Pārējos – ātri lasāms. Grāmatai veltīto laiku nenožēloju, bet ķīniešu literatūras ievadam droši vien labāk noderētu Lu Siņs.

Piezīmes par kaķiešu pilsētu novelkamas šeku.

Komentēt

Filed under apraksti

Arturs Millers – I Don’t Need You Anymore

Mana pirmā iepazīšanās ar Millera tekstiem (un iemīlēšanās tajos) bija viņa īsstāsts “Buldogs” no Gordimeres HIV antoloģijas. Pirmajā lasījumā tas mani drīzāk samulsināja kā aizkustināja, tomēr nez kādā veidā palika prātā. Kad beidzot saņēmos pārlasīt, uz laiku kļuvu viegli apmāts ar stāsta vēstījumu un uzbūvi. Diemžēl Millera pirmais stāstu krājums nerada līdzīgu efektu. Tajā iekļautie darbi ne tuvu nešķiet tik koncentrēti, zem ādas palienoši un apziņu izpletoši. Šeit stāsti drīzāk rādās miglainu aprišu veidā kā aptuveni uzmetumi par svarīgām tēmām, bet ne tuvu ne tik rūpīgi izstrādāti, lai lasītājs varētu uz brīdi ieslīdēt autora pasaulē un tikt tur sakauts ar vienu asu sitienu.

“I Don’t Need You Anymore” stāstu auditorija drīzāk ir pats Millers – nu, un cilvēki, kuri grib vairāk uzināt par autoru un viņa iekšējo pasauli. Viņš pats to atzīst jau priekšvārdā, un tāpēc arī krājuma vājākie stāsti ir (vairāk intelektuāli kā emocionāli) interesanti. Par laimi, dažiem darbiem kājas ir pietiekami spēcīgas, lai droši stāvētu uz tām. “The Misfits” ir vīrišķīgi juteklisks šķēliens kovboju mītam, “Fitter’s Night” ir foršs pusaudžu laika lasāmgabals mugurkaula un acu zvaigžņu nostiprināšanai, bet “Please Don’t Kill Anything” un “Fame” ļauj saglabāt ticību ministāstu spēkam arī pēckafkas laikmetā. Krājuma šķidrums tomēr liek ilgotiespēc stingrākas rokas izveidota krājuma.

Komentēt

Filed under apraksti

20 Under 40: Stories from The New Yorker

Pirms kādiem mēnešiem grāmatveikalā dabūjām čupu ar pēdējo pāris gadu “New Yorker” žurnāliem, to vidū arī gandrīz visi ar daudz apspriestā “20 Under 40” topa autoru stāstiem. Trūka tikai Rīgā dzimušā Dāvida Bezmozga gabala, tāpēc tā vietā izlasīju citu žurnāla saitā atrodamo darbu “Krievu Rivjēra”. Domāju, ka starpība nebija liela, jo arī šis stāsts bija krājumam visnotaļ tipisks tēla portretējums ar jēgu piesātinātā dzīves epizodē, kurai pa vidu ielikta divreiz garāka kontekstualizējoša tēlu biogrāfija. Tomēr “Krievu Rivjēra” man patika labāk par vairumu krājuma stāstu: tēli bija interesantāki par ierastajiem augšējās vidusšķiras neirotiķiem, jēga bija ieziesta biezākā slānī un rūpīgākām rokām, un stāsts arī neradīja pasūtījuma gabala iespaidu.

Tas arī lasīšanas gaitā bija mans galvenais iebildums. Daži “stāsti” izrādījās mazliet pieslīpēti romānu fragmenti, kas tikai retu reizi (piem., Nikolas Krausas gadījumā) labi darbojās arī īsā formā, bet citi – pavirši, gandrīz automātiski mūsdienīgajā struktūrā izveidoti darbi. Tiesa, tāpēc, iespējams, žurnālā ietika arī vairāki konceptuāli veidojumi. No tiem man gan iepatikās tikai Safrana Foera dzīvesstāsts rindkopā (tiesa, vienā citā žurnāla numurā izlasīju fantastisku Roberta Kūvera stāstu ar līdzīgu pamatfišku, kas pieslāpēja sajūsmu par Foeru). Par spīti šiem dažiem klupieniem, kopējais līmenis ir visnotaļ augsts ar dažiem ļoti labiem pacēlumiem (Dino Mengestu Etiopijas imigranta likteņstāsts, Krisa Adriana šķietami vieglais, gandrīz humorīgais O’Konoras “Kropļi ienāks pirmie” pārcēlums kristīgo mūziķu kopienā, arī Jijunas Li un Teas Obrehtas stāsti… kaut Obrehtai es viennozīmīgi preferēju šo Guardianā lasāmo gabalu). Medīt grāmatu/žurnālus fiziskā formātā gluži neiesaku, kaut tur ir arī otrs stāsts par latviešiem – Salvatores Skibones “Bērniņš”…

Komentēt

Filed under apraksti

Vladimirs Kaijaks – Visu rožu roze


Re, te arī viegli metaforisku, viegli grotesku īsstāstu apkopojums par zirnekļiem, kas izaug kārtīga suņa lielumā un iekāro cilvēkus, rozēm, kas izplešas pa puspasauli un iekāro otru pusi, jeb – citējot anotāciju – par cilvēku sevī un cilvēku pasaulē. Pēcvārdā aprakstīto šausmu nav daudz, bet no baudījuma grūti izvairīties. Par spīti ievilktajiem stāstu ievadiem, mūsdienām pārāk piezemētajiem fantāzijas lidojumiem un nereti automātiskajām beigām tie lielākoties ir lasāmi ar patiesu interesi. Kaijaks gan nepalaiž garām nevienu iespēju pamoralizēt, taču mēmi bargais sirdsapziņas iemiesojums vienalga tricina dūšu, un mūžīgos labākas pasaules meklējumos pazudušais pilsonis neļauj nolikt grāmatu puslasītu.

Tādi tie tēli. Viņi gan te nav īsti galvenie – groteskās situācijas, kurās viņi tādu vai citādu iemeslu dēļ iekuļas ir tik spilgtas, ka tēli tajās nereti pazūd. Labākajā gadījumā kļūst par raksturiem, sliktākajā – izšķīst un aizmirstas. Kā pirmajā krājumā stāstā par iedomas, baiļu un vajadzības uzpūsto šausmoni Šnorhu. Gan tam, gan citiem, šķiet, pietrūkst pussoļa-soļa līdz izcilībai. Taču šī vienalga bija viena no retajām reizēm, kad grāmata bija par īsu. Žēl, ka vairums Kaijaka pārējo darbi, pēc atsauksmēm spriežot, ir visai viduvēji…

Komentēt

Filed under apraksti

Oļegs Pavlovs – Степная книга


Oļegs Pavlovs raksta stāstus par armijas dzīvi stepē pie Uzbekistānas. Tā ir brutāla pasaule, gan dabas, gan cilvēku dēļ. Cīņa par izdzīvošanu tur apēd visu palikušo cilvēcību un liek to atņemt arī citiem. Kā gan citādi dzīvot tādā brutālā pasaulē. Saule karsē līdz galvā izdeg smiltīm aplipis caurums, un virsnieks tevi izmanto savu tarakānu aizgaiņāšānai. Viens nepareizs solis, un arī biedri iedzīs tevi parašā un apmīzīs. Tā brutālā pasaulē dara. Paskatīsies ne tā vai aizmirsi paskatīties – varēsi vien lūgt Dievu. Kaut visdrīzāk to nedarīsi, jo arī Viņu te vairs neredzēsi. Pat Viņam tā pasaule ir pārāk brutāla. Starp citu, Pavlovam joprojām nešķistu, ka pasaules brutalitāte ir pietiekami skaidri izteikta.

Iespējams, tieši tāpēc vislabāk atmiņā iespiedies stāsts “Nebeidzamā stepe”, kur pāri stepei zeku vedošam virsniekam vienubrīd aiziet širmis un viņš zaudē brutalitāti. Pēc tam nākas ilgi sēdēt apdullumā, mēģinot saprast, kas ellē ratā noticis – arī lasītājam. Bet tad jau ir klāt nākamais stāsts, un vari atkal berzēt rokas, mēģinot uzminēt, kurš no tēliem mirs/tiks nogalināts un kādā veidā tas notiks. Tik brutālā pasaulē nekas cits īsti neiet krastā. Taču arī nāve tā zaudē ietekmi. Brīžiem kāds stāsts tevi nogāž no kājām – lielākoties ar finālu, kurā Pavlovs prot lieliski pagriezt skatupunktu tā, ka negribot sirds salecas – bet lielais vairums tikai grauž krūtis kā tādi žurkulēni vēl neizaugušiem zobiem. Vakardienas lasītājgrupā Anglijas krievu literatūras kurators man aizrādīja, ka tas arī ir points, tas pastiprina pasaules brutalitātes sajūtu. Es to saprotu (Jēzus un Marija, būs atkal jāataudzē bārda, vai?), man vienkārši nešķiet, ka viena un tā paša stāsta izspēlēšana ar mazliet mainītiem rakursiem ir labākais un iedarbīgākais veids, kā to panākt. Daži stāsti patiešām ir augstākās raudzes, bet kopumā

Komentēt

Filed under apraksti

Nora Ikstena – Dzīves stāsti


Viens no patīkamākajiem pārsteigumiem pēdējā laika iebridienos Latvijas literatūrā. Mana līdzšinējā pazīšanās ar Ikstenas darbiem sākās ar “Konstantinovu” un beidzās ar “Amor Fou” (bez jebkāda vidus), tāpēc saprotamā kārtā bija radies manāms piesardzīgums pret viņas literārajiem veikumiem. Taču “Dzīves stāsti” ir ne vien lasāmi ar reti atslābstošu interesi, bet arī visnotaļ izjūtami un pārdomājami – un ko vairāk no stāstiem prasīt īsti neklātos. Jā, tās lielākoties ir apļojošas kāda tēla apjautas ar valodas spēlēm un anālajiem impulsiem, taču atšķirībā no citas līdzīga stila literatūras pašmērķīguma sajūta rodas vien retumis (kā pēdējā stāstā). Biežāk – kā “Amariļļi”, “Lakatiņš baltais”, “Naģe” – tie ir darbi, kurus drošu sirdi celt angļu, turku vai ķīniešu lappusēs: vismaz uz brīdi viņu sirdis iepukstēs līdzi mūsējām.

Tiesa, vismaz puse stāstu ir vienkārši viegli pārstrādājami un aizmirstami. Aprakstītās sāpes un problēmas ir gana dziļas un lielas, taču sirds apmaldās teksta vijumos, bet prātam tur jebkurā gadījumā nav daudz darāmā. Tie tad ir dvēseles stāsti, kas tai pieskaras tikai ar pirkstu galiem. Neviens tur nav savvaļas zirgs, kas aizraus tevi stepē un piedzīvojumos, taču pamaz arī vanagu, kas ieapļos līdz centram un tad kritienā ieknābs tieši sirdī. Tak tieši to dēļ arī lasi un paciet tos apskretušos vilkus, kas Ikstenas dzīves stāstos klamzā pārsvarā. Tāpēc ar tiem var pagaidīt: ja nu sanāk vēl kāds stāstu krājums, to izlase var izrādīties lieliska dāvana nacionālās literatūras pieviltajiem.

Turpināt lasīt

Komentēt

Filed under apraksti