Tag Archives: stāsti

Jānis Ezeriņš – Noveļu izlase


Bildē gan redzama cita grāmata, jo savējo internetos neatradu. Tas ir no 50.-tajiem ar pareizu ievadu par nožēlojami dekadentiskajām tendencēm Ezeriņa agrīnajās novelēs un ceļa atrašanu īsi pirms nāves ar došanos reālistiskākā virzienā, atmaskojot “neatkarīgās” Latvijas buržuāzijas tukšumu. Pēc tam norāda arī autora apsēstību ar interesantiem sižetiem, atstājot novārtā visu pārējo. Un tam grūti nepiekrist, jo vairums noveļu patiešām atgādina mazliet literārāk savītus draugu nostāstus ar virsū uzkarinātu morāli. Vai vienkārši pagarākas fabulas ar tvistu, kas smird jau pie tuneļa ieejas. Tiesa, arī tie gabali ir itin viegli apēdami, – kamēr nesāc lasīt vairākas noveles no vietas. Stāsts sapīts forši, tēli ir plakani, bet pietiekami spilgti un valodas kamolam kaķis nav laists virsū.

Par laimi, ir arī kruti gabali, kas paceļ vienkāršo recepti augstākā līmenī. Piemēram, “Iegātnīša”. Krutums te slēpjas ne tehniskos vipendronos, sajūtu smalkumā, aprakstu precizitātē vai ideju oriģinalitātē… nē, pēdējo gan ņemu atpakaļ. Stāsts par jauku meiteni precību vecumā ar vecākiem piederošu māju, kas izrādās visu potenciālo precinieku galvenais interešu objekts, lielā mērā ir foršs tieši tēmas svaiguma dēļ. Jo sevišķi, ja pirms tam izlasītas desmit noveles par cēliem dēkaiņiem un skopiem bagātniekiem, kuri sajūk prātā sava skopuma & bagatības dēļ. Tomēr galvenokārt “Iegātnīša” ir labi izpildīta klasiskā traģēdija kompaktā izpildījumā ar atmiņā paliekošu protagonistu (kurš gan nav dižvaronis) – un tā joprojām ir iedarbīga lieta. Tas pats arī izpildās Ezeriņa lielā hita “Cilvēks mārkā” gadījumā, btw, kur protaga kritiens gan ir virpuļaināks un niansētāks, taču idejiski mūsdienās nodrāzts līdz idiotismam. Bet Ezeriņš jau nav vainīgs, ka pagājis gadsimts un Latvija kļuvusi miljons reižu piesātināka ar dažādiem naratīviem.

Turpiniet lasīt

Komentēt

Filed under apraksti

Stīvens Līkoks – Literary Lapses

Atturīgais noformējums ir īsti vietā, jo Līkoka pamatdarbs bija politiskā ekonomiki, bet humoristiski skeči – t.i., šai līdzīgas grāmatas – drīzāk hobijs. Stāstiņus būtībā var iedalīt trijās kategorijās: zinātniski nopietnā valodā aprakstīts pilnīgs bezsakars, parodijas – nu, un hiperbolizēts un situācijā ielikts kāds cilvēkos vai to darbības sfērā pamanīts absurds. Piemēram, tālaika skolas grāmatu paradums matemātikas teksta uzdevumos darbojošās personas apzīmēt ar A, B un C. Vai visziņi iluzionistu izrādēs. Tas, protams, neizklausās pēc kā tāda, kas liktu krist smieklos gar zemi un sist ar plaukstu pa ceļiem, grīdu un pieskrējušo palīgu sejām, taču šeit rezultāts pārspēj komponentu summu.

Lielā mērā mana patika gan ir skaidrojama ar konkrētā humora veida tuvumu un bērnības patiku pret Līkoka uzvārdu un darbiem. Latviski ir iznākusi viņa skeču izlase “Izģērbtie džentlmeņi”, un tur ir aptuveni puse no “Literary Lapses” satura. Desmitkārtēja joku pārlasīšana gan nebija tik aizraujoša kā varētu šķist, bet arī pārējie skeči lielākoties bija tai pašā līmenī. Un izrādījās, ka patika pret šāda veida humoru nav zudusi – paguvu jau sakrist uz nerviem draudzenei, mēģinot atstāstīt skeču par grāmatu atstāstītājiem (kas gan arī bija viss points). Smieklīgums lielākoties slēpjas absurdā, kas ir gan situācijās (jau minēto A, B un C personifikācija un iedzīvināšana melodramatiskā asargabalā), gan sižetos (kas sākas bravūru un iluminācijām un pamazām saskumst un, murminot pie sevis, ielien atpakaļ būdā), gan izmantotajās metaforās (no absolūtās viduvējibas Džona Smita biogrāfijas: “Her mere presence made Smith feel as if he had swallowed a sunset”). Vienvārdsakot, patika. Vairums arī būtu īsti vietā kā stendapi – vēlams ar pilnīgi nopietnu ģīmi.

Turpiniet lasīt

Komentēt

Filed under apraksti