Mēs. XX gadsimts

Stāstu krājums “Mēs. XX gadsimts” ir mēģinājums ar literatūras – personisku, bet izdomātu naratīvu palīdzību izstāstīt XX gadsimta Latvijas vēsturi. Tuvplāns šai gadā, tuvplāns tai gadā, bet kopā – vesela filma. Grāmatas idejiskā autore ir Gundega Repše, kura tās konceptā atvēlējusi vietu tikai rakstniecēm, jo sieviešu pieredze esot nepelnīti nostumta oficiālajā vēsturē un literatūrkritikā. Par spīti sākotnējiem aizspriedumiem pret apgriezto seksismu, beigās nākas vien atzīt, ka ideja ir nostrādājusi: autores lielākoties patiešām koncentrējās uz aizmirsto sieviešu pieredzi, kas arī stāstiem piedeva personiskāku, tuvāku un tāpēc skarošāku toni.

Tā kā vairākas autores pazīstu personīgi, apraksta vērtējumi un secinājumi uz viņām neattiecas: neko sliktu tak vienalga neteiktu. Bet arī pārējās rakstnieces vai nu notur parasto līmeni, vai arī iedarbojas negaidītā veidā: piemēram, Ābeles darbi līdz šim man runāja garām, bet “Sīrups” vārdu dzeju uzsvēra mazāk, un ļāva izcelties tekstā ieslēgtajam dramatismam. Patiesībā līdzīgi bija ar citiem stāstiem, kas visi jautās koncentrētāki, paredzēti vairāk lasītājiem, ne sēņotājiem. Bija arī pāris izņēmumi: Repšes un Manfeldes stāstos es pavisam vienkārši apmaldījos vārdu mežā un neko nesapratu. Vairums citu tomēr patika ne vien man, bet arī citiem tuvajiem, mazāk aktīvajiem lasītājiem, tā kā drošu sirdi varu teikt, ka ne visa mūsdienu latviešu sieviešu literatūru ir tik tālu stratosfērā, kā to nereti mālē. Vismaz krājumā “Mēs” dominē runāšana caur saknēm.

Kevins Rašbijs – Paradise: A History of the Idea that Rules the World

Jap, tā ir paradīzes vēsture. Stāsts par paradīzes idejas evolūciju un tās vārdā darītajām blēņām un svētīgajām lietām. Īsās, drīzāk žurnālrakstu nodaļās, izskrienot cauri gadsimtiem un cilvēkiem, tiesa, gandrīz visu laiku paliekot Rietumu pasaulē. Tikai divas no divdesmit nodaļām izceļo ārpusē, uz Tuvajiem Austrumiem. Pamaz, ņemot vērā, ka pats vārds pie mums atnācis no persiešiem. Pārējā pasaule tiek pieminēta tikai ievadā, runājot par draugu no pašreizējās Ganas, kura ciltī neesot bijusi tādas koncepcijas, jo viņi bija… jā, protams, cildeni mežoņi. Socioloģijas/antropoloģijas nav arī turpinājumā: šis ir tuvāk ceļojumu grāmatai Rietumu paradīzes vēsturē, aprakstot garāmslīdošo ainavu un ik pa laikam ar pirkstu parādot uz interesantiem cilvēkiem un faktiem.

Par laimi, cilvēki un fakti lielākoties patiešām ir interesanti, parasti no trako šlakas. Viltus pravieši, apsēsti ideālisti, hašišisti un citi tādi brīnumbērni. Reizēm pat tik daudz, ka galva sajūk un nespēj viņiem visiem izsekot. Ja tomēr izdodas, tad var lasīt un priecāties. Pa laikam gan sanāk sodīties par autora pašvako prozu, kas ne tikai savij teikumus neizšķetināmos kamolos, bet nereti arī izrauj tos no nesaistītiem smadzeņu nostūriem. Tad tu pārlasi savu teikumu un pie reizes iepriekšējo, mēģinādams saprast autora nebūt ne sarežģītās domas pēkšņo pagriezienu un aizlēcienu. Bet, jā, tēma interesanta, un stāstījums – aizrautīgs. Diemžēl mums ar Kevinu īsti nebija pa ceļam.

V. M. Vats – Islāms. Īsā vēsture

Man patīk vēstures grāmatas. Skolas laikā tās bija pirmās (un bieži arī vienīgās), kuras izlasīju jaunā mācību gada sākumā, saņemot grāmatu kravu no bibliotēkas. Pēdējā laikā gan esmu lasījis mazāk kā gribētu. Tāpēc izlēmu to mainīt.

Taču šo lasīt bija tikpat kā braukt ar vēstures ātrvilcienu gida pavadījumā. Viss pazib gar acīm, un atmiņā paliek tikai pāris prāta grāmatzīmes iz tēmas “par šo vajadzēs palasīt vairāk”. Un vispārējā sajūta par autoru kā sasodīti zinošu, taču ne vienmēr objektīvu un vnk neinteresanti rakstošu vēsturnieku. Informācija ir un nosaukumam atbilst, bet “1500 gadi 150 lappusēs” reti ir laba ideja. Tagad zināšu. “Pirmie 150 gadi 150 lappusēs, bet pārējie – pēdējās pārdesmit” man būtu paticis labāk. Vajadzēs palasīt vairāk.