(Pirmajā bloga viesrakstā Alise stāsta par Ketrīnas Stoketes grāmatu The Help. Šī nav atsevišķa rindkopa.)
1962.gads, Džeksona, Missisipi. Tumšādainās izpalīdzes audzina bērnus, gludina kreklus un uztur kārtībā māju. Viņu gaišās saimnieces pucējas, strīdas ar vīriem, nesaprot pašu bērnus un vada dīkas dienas, gaidot mājās vīrus. Tomēr sešdesmitie ielaužas pat Džeksonā, kur trīs ļoti dažādu
sieviešu iedraudzēšanās kopīga mērķa – patiesu stāstu apkopošana par izpalīdžu dzīvi – uzplēsīs līdz šim nemainīgo sociālo audeklu. Liels tracis rasu attiecību noskaidrošanā izvēršas pēc likuma ierosinājumu par atsevišķu ‘izpalīdžu ateju’ ierīkošanu. Neļaus tak kalponēm lietot saimnieku ateju, viņām esot visādas svešas un eksotiskas slimības. Un vispār – pasargāsim viens otru no svešajiem, nedod dievs, vēl kāds kļūs mellāks no atejas apmeklējuma. Tie gan, protams, ir tikai ziediņi. Tas ir laiks, kad nogalina Mārtinu Luteru Kingu, kādā dienvidu pilsētiņā nogalē tumšo puiku, kas nejauši iegājis gaišādaino atejā, bet turpat māju priekšā nošauj segregācijas pretiniekus.
Romānu ieraudzīju Frankfurtes lidostā, turpat sāku lasīt un aizvēru ap trijiem naktī. Dzīvesstāstu savijums un aizkustinājums ierāva dzīlēs, kur smiekli sajaucās ar asarām un dažos pārdzīvojuma brīžos nācās pat atvilkt elpu pirms lasīšanas turpinājuma. Pamanīju arī, ka anglosakšu pasaulē tas ierindojas grāmatlasīšanas klubu izvēļu augšpusē (tas paskaidro darba beigās ievietotos ‘Jautājumus grāmatlasīšanas klubu biedriem/ēm’), gan ne tik sen arī ticis ekranizēts. Pēcsajūtās gan jāatzīst, ka lai arī brīžiem romāns tuvinajās labai literatūrai, lielākoties tas tomēr bija kā brīvdienu/pludmales literatūra, kurā iegrimt, līdzpārdzīvot un atkal iznirt, dzīvju aprakstu viegli aizkustinātam.
Divās rindkopās 